Teksts: JĀNIS ZILGALVIS, DR. ARCH. Foto: ANDRIS TONE
Jaunuzceltajai Lutera baznīcai jau 19. gadsimta beigās bija nepieciešama mājvieta draudzes ganam un citām draudzes vajadzībām. Tāda ēka arī drīz atradās, un tai ir interesanta vēsture. Rīgā, Skolas ielā 1, tika paredzēts būvēt jaunu mūra namu baņķierim Paulam Švarcam, kas 1890.-1891. gadā arī tika paveikts (arh. J. Kohs). Taču pirms tam šajā vietā atradās koka ēka (1820). To jaunā mūra nama īpašnieki neļāva vienkārši nojaukt, bet gan pēc rūpīgas būvdetaļu marķēšanas un demontāžas pārveda uz pašreizējo atrašanās vietu Indriķa ielā, atdāvinot Lutera draudzei mācītājmājas iekārtošanai.
Laikam ejot, minētais nams, kā arī otrs - Kora nams (1994) - vairs nevarēja apmierināt lielās draudzes vajadzības, tai vienkārši trūka vietas, kur pulcēties. Tāpēc 2002. gadā tika nolemts būvēt jaunu draudzes māju. Bija skaidrs, ka draudzes nams ir ne tikai noteiktām funkcijām paredzētas telpas, bet arī Dieva godam celta ēka. Dievnams savā laikā tika celts ar vērienu, lai tajā pietiktu vietas augošai draudzei, tāda pati pieeja bija, domājot par jauno draudzes namu, - lai tas būtu kā paliekoša vērtība un kalpotu ilgus gadus.
2003. gadā starptautiskā arhitektu plenērā žūrija par labāko atzina dāņu arhitekta Kristiana Kolda piedāvājumu, un divus gadu vēlāk projekta izstrāde tika deleģēta birojam SIA «Postformprojekts Rīga». Skice tika nedaudz koriģēta - samazināts atsevišķu daļu augstums un apjoms. Vieta jaunajam draudzes namam tika paredzēta netālu no baznīcas - Indriķa un Torņakalna ielas stūrī, nedaudz atkāpjoties no Torņakalna ielas. Vienstāva ēkas apjoms veidots tā, lai tas pēc iespējas mazāk traucētu baznīcas uztverei. Ēkas jumts (iecerēts bija t.s. zaļais jumts ar stādījumiem, bet draudze no šīs ieceres pagaidām atteikusies) paslēpts aiz diezgan augsta monolīta dzelzsbetona parapeta, līdz ar to jaunbūves horizontālā līnija vēl vairāk izceļ baznīcas, kas atrodas pakalna galā, vertikalitāti un dominējošo lomu apkārtējā apbūvē.
Draudzes mājas fasādēs stiklotas virsmas mijas ar koka apdari - eļļotiem lapegles dēlīšiem -, atsevišķās vietās (garenfasādē pret pagalmu) ar dzelzsbetona plaknēm. Kompozīcija veido interesantu plakņu tonālo un faktūras saspēli. Ēkas galvenā fasāde pavērsta pret Torņakalna ielu, un tā ir eleganta, lakoniska un izteiksmīga. Ieejas mezgls ir iedziļināts, lai durvis tādējādi atrastos zem jumta. Vējtveris ir izvirzīts no ēkas fasādes, nevis - kā parasti - iekļauts apjomā. Ieejas priekšā veidota plaša terase, kuru no ielas puses pie žoga norobežo dzelzsbetona sols.
Ienākot ēkā, tās priekštelpas grīdā veidots vēstījums «Draudzes centra pamatakmens ielikts 2007. gada 9. decembrī. Eņģelis Gabriēls sacīja: «Jo Dievam nekas nav neiespējams»» (Lūkas ev. 1:37). Tālāk varam izvēlēties, kurp doties - pa kreisi gara gaiteņa galā atrodas tehniskās telpas un noliktava, gar to Indriķa ielas pusē virknējas lasītava, kanceleja, mācītāju pieņemšanas telpa, kabinets, mūzikas telpa un svētdienas skolai paredzēta vieta.
Telpas ir plašas un gaismas pielietas, pateicoties fasādes stiklojumam. Arī iekšsienas ir stiklotas, un tas garo gaiteni padara mājīgu un sasaista ar blakus telpām. Gaiteņa otrā pusē saliņu veidā kārtotas palīgtelpas - neliela virtuve, garderobes, labierīcības u.c. Vietās, kas savieno koridoru ar blakus zālēm, veidotas arī virsgaismas.
Ejot pa labi no galvenās ieejas, nonākam nozīmīgākajā telpu grupā, ko veido halle, apspriežu zāle, kora zāle un kapela. Šīs telpas tagad veido vienu lielu zāli, bet nākotnē tās ar bīdāmām sienām būs iespējams atdalīt tā, lai katru varētu izmantot funkcionāli neatkarīgi. Kapelas altāra galā atrodas āra terase, no kuras paveras jauks skats uz baznīcu. Tā sasniedzama arī no garā gaiteņa. Kopumā plānojums ir vienkāršs, loģisks un funkcionāli ērts.
Interjers ir tikpat rūpīgi izstrādāts kā fasāžu arhitektoniski dekoratīvais risinājums. Tas lielā mērā sasaucas ar fasādēm gan lietoto materiālu ziņā, gan kompozicionāli. Dzelzsbetona virsmas (sienas, griesti, grīdas) mijas ar stiklotām virsmām, ko vietām klāj koka žalūzijas, kā arī ar koku apdarinātām virsmām. Dzelzsbetona griestus un sienas vietām paredzēts apdarināt ar koku. Šķiet, tas būtu lieki - betona virsmas labi kontrastē ar koka apdari un stiklotajām virsmām, kā tas ir arī fasādēs. Minētās zāles, ko nākotnē varēs arī atdalīt, veiksmīgi saistītas ar ārtelpu, jo plašais stiklojums ļauj uztvert baznīcu un tās pagalmu ar dabas jaukumiem.
Diemžēl apkārtējā sabiedrība, proti, pūlis, vēl nav pieradusi, ka sabiedriska ēka ir caurspīdīga un tās iekšienē darbojas ļaudis, kuriem nav ko slēpt un kas grib strādāt saiknē ar apkārtējo vidi, - divi lielie logi no Indriķa ielas puses jau izsisti. Viss gaišais tumšajiem cilvēkiem vienmēr licies kaitinošs, jo palicis neizprotams un svešs. Un tā Lutera draudzei ir divas interesantas draudzes mājas - vecā pārvestā un jaunā mūsdienīgā, kas neapšaubāmi ir nozīmīga sava laika būvmākslas liecība un veiksmīgs līdz šim neskartās Torņakalna kultūrvides papildinājums.
LatvijasArchitektūra #1(99)/2012
