Modernisma laikmets ar savu ideoloģiju, ko raksturo totāla funkcionalitāte un askētisks estētiskais kods, ietekmējis pilsētu morfoloģiju un vizuālo tēlu daudzās pasaules pilsētās. Spilgtas pēckara modernisma izpausmes ir lielmēroga dzīvojamie rajoni, kuru necilais statuss mūsdienās bija paredzams rezultāts pilsētplānotāju hipertrofētajām idejām un attīstītāju realizētajai būvniecības kultūrai.
Rīgā, līdzīgi kā citās Baltijas reģiona pilsētās, dzīvojamie rajoni joprojām ir ievērojama dzīvojamā fonda daļa un, atšķirībā no degradētās vides statusā grimstošajiem līdzīgiem rajoniem Rietumeiropā, arī aktīvs mājokļu tirgus dalībnieks. Racionāli plānotās dzīvojamās ēkas aktuālajā efektivitātes kontekstā atkal kļuvušas mūsdienīgas, ja tiek uzlabota to energoefektivitāte, vides pieejamība un citas kvalitātes.
Neskaidri attīstījusies tāda dzīvojamo rajonu nozīmīga komponente kā zaļās ārtelpas. Sākotnējā ideja par dzīvojamās vides un dabas sintēzi, kas nodrošinātu cilvēkus ar rekreācijas iespējām tiešā mājokļu tuvumā, ir tikusi apšaubīta, un mūsdienu sarežģītajā juridisko, ekonomisko un sociālo aspektu samezglojumā tā jau kļuvusi par problēmu un konfliktu draudu vietu. Tomēr vienlaikus tā ir telpa ar iespējām ienākt jaunai arhitektūrai. Nesen būvētu ēku netrūkst - pakalpojumu objekti kvartālu perimetrā un dzīvojamās mājas, iebūvētas pagalmos. Objektus nereti raksturo telpiska un estētiska ignorance, primitīva funkcionalitāte, lēti materiāli un kliedzošas krāsas. Tas viss jau tā problemātiskos un ar zemu pašvērtējumu sirgstošos mikrorajonus apzīmogo ar nevērtīgas nomales zīmogu, izsniedzot caurlaidi uz degradēto teritoriju drūmo statusu.
Šādā kontekstā neparasta ir tirdzniecības centra jaunbūve Zolitūdē. Skaidra telpiskā ideja, lakonisks būvapjoms ar raksturu, detaļu kultūra, respekts pret apkārtni, augstais būvniecības līmenis ir kvalitātes, kas veido jaunā objekta tembru. Tirdzniecības centrs izvietots Zolitūdes dienvidu malā, kur pie viena no rajona pievadceļiem kopā ar citiem nesen būvētajiem objektiem rada mūsdienīgās Zolitūdes tēlu. Būve izvietota ar ievērojamu atkāpi no maģistrālās Anniņmuižas ielas pie nelielās Apūzes ielas, līdz ar to veidojot vienotu apbūves līniju ar astoņdesmito gadu dzīvojamo ēku un nesen būvēto tirdzniecības/sporta centru. Šādi ir izdevies sakārtot un harmonizēt pilsētvidi vairākos kvartālos.
Nozīmīgākais, kas šo veikalu padara īpašu, ir skaidrā telpiskā koncepcija - apbūvētā zemes līmeņa laukuma pacelšana uz tirdzniecības centra jumta un šo horizontālo plakņu savienošana ar slīpām virsmām. Iespaidīgais kolonnu izmantojums tirdzniecības centra ieejas fasādē atbalsta šo ideju, savukārt balstu neregulārais kārtojums un dimensijas atvieglo monumentālo iespaidu. Galvenās fasādes grandiozitāti, sagaidāms, līdzsvaros otrajā būvniecības kārtā paredzētais dzīvojamais apjoms. Sānu fasādes, respektējot apkārtni, diskrēti slēpj piegādes un saimniecības zonas.
Dzīvojamās ēkas ieejas fasāde, risināta tajā pašā atturīgās elegances kodā, līdzīgā koloristikā, bet ar citu, siltāku materiālu lietojumu un atšķirīgu laukumu kompozicionālo principu, vērš šo fasādi piederīgu kopējai idejai, taču pietiekami citādu, lai uzsvērtu tās atšķirīgo funkciju. Horizontālo un vertikālo elementu un līniju kompozīcija izvēršas par vienu no ēkas vizuālā veidola veiksmēm, kas tipoloģiski tik funkcionālam un introvertam objektam kā tirdzniecības centrs piešķīris mūsdienīgus vaibstus. Lai arī vietām horizontālo joslu akcentējums sānu fasādēs rada aplikatīvu iespaidu, tas mērogā iespaidīgo veikala apjomu vērš apkārtējai videi draudzīgāku.
Nozīmīgs izaicinājums attīstītājiem un arhitektiem, plānojot daudzfunkcionālus objektus, ir attiecības starp privāto un publisko telpu. Tirdzniecības centra apjoma un fasāžu risinājumā ir skaidri nolasāma publiskā objekta (tirdzniecības centra) un privātās zonas (dzīvojamās ēkas) semantika, bet ārtelpas risinājums ir izteikti pretrunīgs. Telpiski tik pievilcīgās zaļās nogāzes, kas savieno ielas līmeni ar apzaļumoto jumtu, vides lietotājam rada pārpratumus - arhitektu ideja savienot šīs horizontālās plaknes ar zaļajām nogāzēm ir pārliecinoša un izmantot aicinoša, kas ir acīmredzamā pretrunā ar iecerēto jumta pieejamības līmeni - tas paredzēts tikai dzīvojamās ēkas iedzīvotāju izmantošanai. Iecerētā zaļo stādījumu nomaiņa no zāliena uz augstākiem skujeņiem varētu šo plakņu savienojumu vērst metaforā, nevis aicinājumā burtiski pārvarēt līmeņu starpību.
Diskusiju raisošs ir arī attīstītāju izkalkulētais tirdzniecības centra vidējā apmeklētāja aprēķins. Ēkas izvietojums un mērogs norāda uz tuvējās apkārtnes iedzīvotājiem kā galveno adresātu, tomēr plašā un ērtā autostāvvieta, kas aizņem maksimāli iespējamo telpu, skaidri pauž, ka galvenā uzmanība vērsta uz pircēja-autobraucēja ērtībām. Pilsētvides veidošanas mūsdienu paradigmā sabiedrisku objektu labiekārtota ārtelpa, kas funkcionāli un estētiski papildina pamatfunkciju, ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu. Jāvēl attīstītājam apņēmība pabeigt iecerētos teritorijas labiekārtošanas darbus. Tā kā tirdzniecības centrs ir lielāka projekta pirmā kārta, pietiekami pašpietiekama un tomēr tikai daļa no veseluma, visa objekta realizācija, izbūvējot arī 12 stāvu dzīvojamo ēku, neapšaubāmi sniegtu papildu argumentāciju atsevišķiem projekta risinājumiem.
Spējot raudzīties uz telpisko vidi plašākā mērogā, pieņemot par darba lauku ne tikai konkrēto gruntsgabalu, bet visu uztveres areālu, kā arī apkārtnes diktēto estētiku un stilistiku pieņemot par izejvielu mūsdienīgu arhitektūru radošam procesam, izveidots estētiskais kods jaunai arhitektūrai lielmēroga dzīvojamos rajonos. Zolitūdes tipoloģiski ikdienišķais objekts pierāda, ka arhitekti var veidot mūsdienīgu un kvalitatīvu dzīves telpu arī padomju laikmeta dzīvojamos rajonos.
LatvijasArchitektūra #2(100)/2012