Teksts: MARTA TABAKA, AINAVU ARHITEKTE. Foto: EDGARS TABAKS
Pārkārtojumiem Kuldīgas pilsētas parkā bija jānovērš līdzšinējā situācija, kas veidojusies, to vairākkārt fragmentāri «uzlabojot» 20. gadsimtā; bija jāizceļ pašreizējie vai jārada jauni elementi, kas liecinātu gan par Livonijas ordeņa pils izveidi, gan tās darbību kā hercoga Jēkaba rezidencei hercogistes uzplaukuma un norieta laikā 13.-18. gadsimtā, gan par parka izveides un izmantošanas posmu 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta otrajā pusē, kad tas izveidojās par skulptūru dārzu ar tēlnieces Līvijas Rezevskas darbiem. Papildus tam parka pārveide bija jāveic tā, lai nākotnē netiktu būtiski ierobežotas arheoloģiskās izpētes un jaunatklāto, kā arī saglabājamo elementu eksponēšanas iespējas. Jaunievedumiem bija jāuzsver patlaban nenolasāmā kādreizējā pils kompleksa eksistence.
Rekonstrukcijas koncepcija tika veidota tā, lai radītu atsauces uz pils eksistenci, respektējot faktu, ka tā atradusies pašreizējā parka centrālajā daļā; labiekārtojuma elementus ar atsaucēm uz 19. un 20. gadsimta miju izvietotu pa parka perimetru; parku paplašinātu Dīķu un Rumbas ielas virzienā, kādreizējās pils kanāla vietā, kā arī Kalna ielas virzienā; pārveidotu un akcentētu ieejas parkā, veidojot nepieciešamos skatu punktus; pārvietotu skulptūras un uzlabotu to izgaismojumu un kopumā pārveidotu parku par mūsdienīgu atpūtas vietu.
Kādreizējā pils esība parkā uzsvērta, veidojot jaunu labiekārtojumu aptuveni tajā vietā, kur līdz 18. gadsimta vidum atradusies kastelas tipa ēka (tās novietojums konstatēts ar ģeofizisko radiolokācijas metodi); labiekārtojuma pamata plānojums šajā parka daļā veidots taisnstūra formā un sasaistīts ar diviem parka objektiem - ēku Pils ielā 1 un konventa pils/kastelas saglabājušos ziemeļu spārna velvi; šo parka daļu plānots izmantot arī projekta inovāciju sadaļā - brīvdabas kino izveidei. Tika izvēlēta augsta līmeņa kino tehnoloģija, lai nodrošinātu kuldīdzniekiem un pilsētas viesiem kvalitatīvu un ērtu iespēju vasaras vakaros baudīt āra kino burvību.
Parka centrālā daļa - kastelas kādreizējā atrašanās vieta - izbūvēta ar divu toņu betona flīzītēm, kas imitē pils gaiteņu segumu. Papildu akcents - bārbeļu dzīvžogs pa perimetru flīžu iesegumam. Krūmu lapojums rudens sezonā krāsojas koši sarkanos toņos, un tas papildus iezīmē parka centrālo daļu un kādreizējās varenās pils aprises.
Labiekārtojuma elementi, kas veidoti ar atsauci uz nacionālā romantisma periodu, izvietoti tā, lai neskartu vēsturisko kastelas novietni un lai kopumā sasauktos ar pēdējā posma sākumu konkrētas pilsētas daļas attīstībā - parka izveidi 19. gadsimta otrajā pusē. Šiem labiekārtojuma elementiem paredzēta parka ārējā, nevis centrālā daļa, arī parka jauno celiņu plānojums neskar parka centrālo daļu, izņemot celiņu, kas šķērso bijušo kastelas novietni virzienā no Rumbas kioska uz Skolas ielu, turklāt tā novietojums pielāgots kastelas novietnes labiekārtojuma plānojumam.
Parks gan paplašināts virzienā, kurā tas sākotnēji tika izveidots (Dīķu un Rumbas ielas virzienā, Kalna ielas 19. gruntsgabalā), gan arī gar Dīķu ielu, daļēji atjaunojot ūdens uzpildījumu kādreizējā pils dienvidu aizsarggrāvja/Pipevalka strauta gultnē; gan papildināts, pārvietojot atsevišķas parka skulptūras uz šo daļu.
Skulptūru jaunais izvietojums tika izvēlēts dabā pēc celiņu izbūves, izvērtējot skatu punktus, gaismu un ēnu spēli, kā arī ņemot vērā mākslas darbu tematiku. Katrai skulptūrai tika atrasta piemērota vieta, kur tā vislabāk eksponētos. Aizsarggrāvja teritorijā, kurā nebija iespējams atjaunot ūdens uzpildīšanu, tika izveidota ziedu upe - krāsains un izteiksmīgs parka labiekārtojuma elements no pavasara līdz rudens beigām.
Ieejas parkā pārveidotas - saglabāts padomju gadu galvenās ieejas novietojums parka ziemeļu daļā, pamatojoties arī uz pils teritorijas attīstības pirmā posma vēsturisko situāciju (aptuveni šajā vietā atradušies vārti, kas veduši uz pili), tomēr šī ieeja būtiski pārveidota, izvietojot tai blakus skatu laukumu, mainot pacēluma un ieseguma risinājumu tā, lai šī ieeja tiešām darbotos kā galvenā.
Pamatojoties uz gājēju plūsmu analīzi, parkā izveidotas vēl trīs svarīgas ieejas (viena no Skolas ielas, divas no Pils ielas), kas novietotas, respektējot galvenās gājēju plūsmas. Šīs ieejas izveidotas atbilstoši jaunajam parka celiņu plānojumam, kas ļauj pilnvērtīgi izmantot paplašināto parka daļu, tostarp daļēji atjaunotā aizsarggrāvja/dīķa apkārtni, kā arī nodrošina pilnvērtīgu piekļūšanu no jauna izveidotajiem skatu punktiem.
Celiņu tīklojuma izveide bija viens no laikietilpīgākajiem procesiem, kura gaitā tika izveidotas papildu taciņas ērtākai parka turpmākai apsaimniekošanai un gājēju vajadzībām, piemēram, taka uz valni, lai rastu papildu iespēju no Skolas ielas puses nokļūt parka centrālajā daļā, neizmantojot kāpnes. Visromantiskākais pastaigu celiņš izveidots gar daļēji atjaunoto aizsarggrāvi (dīķi ar strūklaku), kur apmeklētājiem ir iespēja baudīt ūdens burvību, apstādījumu daudzveidību un parka noskaņu.
Neraugoties uz pamatoto risinājuma koncepciju, bija atsevišķu cilvēku pretestība - viņi uzskatīja, ka pārkārtošana parkam nav nepieciešama, un ignorēja to, ka parks pilnvērtīgi nefunkcionē ne kā atpūtas teritorija, ne kā skulptūru dārzs, ka liela daļa koku ir bojāti, kādreizējais labiekārtojums nolietojies un tam nav telpiskas un funkcionālas loģikas. Tika protestēts gan pret kopējo risinājumu, gan koku izciršanu. Pateicoties VKPAI speciālistu atbalstam un ekspertu piesaistei visu svarīgāko parka elementu nepieciešamības pamatošanai, izdevās saglabāt sākotnēji piedāvāto parka pārveides koncepciju.
Līdz ar darbiem teritorijā parks sāka ātri pārveidoties - tika cirsti koki, demontēti celiņi, rakts dīķis, izbūvētas komunikācijas, veikti attīrīšanas darbi vaļņu nogāzēs. Pateicoties būvuzņēmēju saliedētajai komandai un profesionalitātei, kā arī labajai sadarbībai ar projekta autoriem, viss notika paredzētajā kārtībā un bez turpmākiem protestiem. Darba process bija aizraujošs kopdarbs, kas neiztika arī bez kurioziem, problēmu operatīvas risināšanas un asām diskusijām, un rezultāts parka apmeklētāju neatstāj vienaldzīgu. Parks ir augošs un mainīgs organisms, ko nevar pilnībā izplānot uz papīra. Jāsecina, ka izvirzītie mērķi par parka vēlamo kopējo tēlu ir sasniegti. Parka apmeklētājiem katru reizi atklājas arvien jauni un neredzēti skati, jo augu daudzveidība, plānojums un konkrētā brīža noskaņa raisa ikreiz jaunas pozitīvas izjūtas.
LatvijasArchitektūra #2(100)/2012
