Neaptverami plašā Lubāna ezera krastā cilvēks jūtas mazs un viens. Viens pārdomās un viens pārvērtībās. Viens tur, Latgalē, paliek arī cilvēka roku darbs. Izraktais zivju dīķis, ūdens pārsūknēšanas baseins, bāka. Lubāna savrupība iekodēta jau senlatviešu teiksmās. Viena no tām vēsta: «Tajā laikā, kad ezeriem vēl bijis ieradums pārcelties no vienas vietas uz otru, tajā vietā, kur tagad Lubāna ezers, bijusi liela, skaista pilsēta, kuras iedzīvotāji, grēcīgi dzīvodami, apkaitinājuši Dievu, kādēļ Dievs apņēmies izdeldēt pilsētu no zemes virsas ar visiem iedzīvotājiem. Vienā jaukā vasaras rītā divas sieviņas velējušas ārpus pilsētas upes malā un ieraudzījušas lielu, tumšu mākoni paceļamies, kas drīzi sasniedzis pilsētu un tā trokšņojis, it kā lubas kāds plēstu. Šo troksni dzirdēdama, viena velētāja iesaukusies: «Nudien, māsiņ, tas jau vai pats Lubāns būs atnācis!» Tajā pašā acumirklī mākonis nogāzies ar lielu troksni zemē, aprakdams savos viļņos pilsētu ar visiem tās iedzīvotājiem.» Tagad Lubāna zilumā iestiepjas zaļa līnija. Zili zaļas līniju līnijas. Paralēlas. Perpendikulāras. Līniju tīkls balto mākoņu zemē un askētiskajā mitrājā ir pašsaprotams un dabīgs arhitektoniskās koncepcijas idejas avots.
Latgales līnijas
Pamestās un nolaistās Padomju Latvijas laika sūkņu stacijas atdzimšana sākās kā stāsts par plašumu un linearitāti. Silikātķieģeļu būve uz salas starp Lubāna ezeru un Kvāpānu dīķiem kādreiz kalpoja, lai koordinētu sūknēšanas darbus starp ezeru un zivju dīķiem. 2007. gadā tika sarīkots atklāts sūkņu stacijas rekonstrukcijas metu konkurss, kurā uzvarēja SIA «Labo risinājumu fabrika» priekšlikums arhitekta Ulda Seržāna vadībā. Atbilstoši tam tika izstrādāts skiču projekts, taču tas īsti neapmierināja ne pašus projektētājus, ne pasūtītāju. Arhitekts sāka sadarbību ar Rasu Kalniņu (SIA «SAALS»), un, pateicoties piesaistītajiem Eiropas fondu līdzekļiem, radās iespēja piedāvājumu realizēt.
Plānojuma koncepcija balstīta uz saglabājamām ainaviskajām un arhitektoniskajām vērtībām. Lielās un mazās vērtības savirknētas paralēlās līnijās uz zemesgabala simetrijas ass: ezera krasts - ceļš - sporta aktivitātes - apbūve - mierīgā atpūta - dīķu krasti. Lubāna ezerā iestiepjas jaunā vietas zīme - makšķernieku un airu laivu piestātnes laipa. Baltie mākoņi priecājas ezera atspulgā, ja cilvēks jūtas piederīgs. Piederīga būtu arī pirtiņa uz pontoniem laipas galā, taču tā vēl gaida savu realizāciju.
Savukārt uz salas ceļa otrā pusē plecus iztaisnojis cilvēka roku darbs. Atdzimušas agrāk tapušas būves. Arhitekte paredzēja saglabāt un rast jaunu saturu visiem kādreizējās zivju saimniecības objektiem - betonēto ūdens pārsūknēšanas baseinu pārvērst dīķī ar strūklaku, skarbi industriālo sūkņu akas estētiku padarīt pievilcīgu ar atpūtas soliņu un gaismas objektu grupu, zem zivju kastu pārvadāšanas celtņa konstrukcijām izveidot brīvdabas estrādi. Ūdens pārsūknēšanas baseins ir aizbērts, tā vietā apmeklētājus aicina sporta un bērnu rotaļu laukumi. Degradētā vide ir sakopta un ieguvusi jaunu pievienoto vērtību.
Apmeklētājus piesaista neskartā dabas vide. Īpaši skaisti pie ezera ir pavasarī, kad tajā pulcējas gājputni ceļā uz savām ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos. Skaisti pie ezera ir vasarā, kad saules kvēle izdeldē visu lieko un veldzē ūdens. Pie ezera ir skaisti arī rudenī, kad tā krastus iekrāso smilgu sārtums, un ziemā, kad baltā sniega pēļi sniedzas līdz pat horizontam. Arhitektūra pakārtota apkārtnes skaistumam.
Saglabāts pašreizējais ēkas apjoms ar logu dalījumu, vienā galā izveidota jauna piebūve. Tā priecē ar materiālu īstumu. Izmantoti rūsināta metāla paneļi, melni krāsots koks un stiklojums. Trīs stāvu ēkai ir divas ieejas. Viena ir darbiniekiem uz kafejnīcu un atpūtas telpu, otra - ūdenstūrisma centra apmeklētājiem. Tā ved uz viesu pieņemšanas telpu un ģērbtuvēm. Otrajā stāvā izvietota konferenču zāle. Plašie stiklojumi pastiprina saikni ar dabu un nojauc robežas, ko veido sienu plaknes. Logi ierāmē ainavu, kas kā spilgta glezna neatstāj ēkas lietotāja apziņu.
Ēkas vertikalitāti uzsver bāka jeb trīs stāvus augstais stūra apjoms. Visu trešo stāvu aizņem iestiklota terase, ko vasarā no saules pasargā āra žalūzijas. Vienā līnijā ar ēku izvietots arī šķūnis ūdenstūrisma inventāra glabāšanai. No sentēvu tradīcijām aizgūtā arhetipiskā forma palīdz uztvert vidi kā vienotu veselumu un turpina vērtību pēctecību mūsdienu apbūvē.
Interjerā panākumiem vainagojušies centieni izmantot pēc iespējas mazāk materiālu. Interjera autore Ausma Ķibilde iekštelpām lietojusi tos pašus materiālus un toņu gammu kā ēkas ārējā apdarē. Grīdas klātas koka dēļiem un rūsināta metāla toņa flīzēm. Griestos eksponēti saliekamie betona pārseguma paneļi. Kā fons gaismas spēlēm paredzētas baltās sienu plaknes. Uz tām atspoguļojas mainīgie dabas noskaņu toņi - no rīta sārtajam līdz vakara zilganajam. Ēkas lielākajā telpā - izstāžu zālē - lietota melna finierēta saplākšņa apdare.
Uz askētiskajām bezrāmju konstrukcijas stikla vitrīnām līmēts matēts niedru zīmējums. Niedru motīvi paņemti turpat pie ārdurvīm no ezera krastiem. Šur tur uz stiklojumiem virs smilgu plīvām pavīd arī pa kāda dziedātājputna ēnai. Uzmanību piesaista kvalitatīvie, taču pietiekami atturīgie latviešu dizaineru veidotie gaismas ķermeņi. Viesu pieņemšanas telpā piekārts «Bluķis», lielajā virtuvē - lampa «Karaliene». Jūtama vērtību izpratne, nevis tiekšanās pēc pazīstamu zīmolu vārdiem. Staro Latgales plašuma spēcīgums un iespēja vētīt kvalitatīvu arhitektūru šķietamā nekurienē.
LatvijasArchitektūra #3(101)/2012