Manā padomju bērnībā ekskursantu autobusi, arī skolēnu, pa Latvijas ceļiem visbiežāk līgoja uz Blaumaņa «Brakiem» un Brigaderes «Sprīdīšiem» Tērvetē; šķiet, tolaik vietējam tūrismam bija tāds nacionāls, nesabradāto tautas garu sildošs raksturs. Šodien gana daudzi maršruti - Tīreļpurvs, «Airītes» un citi - nāciju patriotiski audzina ar valsts svētību, tikmēr tūrisms pāraudzis industrijā un jūteļošanās vietā skaita naudu: nozares pienesums daudzu valstu iekšējā kopprodukta skaitļos soļo pirmajās rindās. Globalizācija pasaules telpu steidz savienot ar starptautiskām maģistrālēm - kā reiz upju malās izauga milzīgas pilsētas, tā šosejas dzīvo simbiozē ar saviem atbalsta punktiem. Bauskas novads ir bagāts ar iespaidīgiem kultūras objektiem, kas kultūrtūrisma attīstībai ir visnotaļ ģeldīgi: uz Rundāles pili tauta būtu gatava cirsties cauri lietus mežiem, kamēr unikālā Bauskas pils - vienīgā saglabājusies nocietinātā tipa pils Latvijā - trumpo ar ģeogrāfiski stratēģisko pozīciju, kuru saglabājusi kopš viduslaikiem.
Sāls nav lielumā
Līdztekus lopkopju klejotāju un zemkopju kultūrai izsenis pastāv vācēju kultūra; krāšanas prieks radījis vecākās kolekcijas un pēcāk vajadzību pēc īpašām būvēm, kur šos krājumus uzglabāt un izstādīt, - muzejiem. Bauskas Motormuzeja jeb tagad, juridiski korekti izsakoties, Rīgas Motormuzeja Bauskas filiāles vēsture iestiepjas padomju laikā. Viens no Padomju Latvijas paraugkolhoziem «Uzvara» Bauskā uz vietējo iedzīvotāju entuziasma un savas materiālās bāzes izveidoja un uzturēja muzeju, kas joprojām ir dzīvs, tikai tagad kā saimniecības juridiskā pēcteča privāts īpašums - «Zemnieku sētas un lauksaimniecības mašīnu muzejs». No minētā veidojuma ar iniciatora Māra Bērziņa rūpēm savulaik nodalījās, arī kā privāta struktūra, Bauskas Motormuzejs, noīrēja telpas - daļu celtniecības angāra šosejmalā (izrādās - tālredzīgi, jo tagad tas ir «Via Baltica» posms) - un saimniekoja, kā prata. Virs ūdens kā nebūt turējās, tomēr skaidrs, ka arī entuziasmam ir robežas. Piedāvājums pieņemt valsts pajumti bija tāds, no kura iespējams atteikties, bet nav prātīgi, un muzejs kļuva par Rīgas Motormuzeja filiāli. Pēcāk arī krīzes burbuļa sprādziena rosinātā pakļautības maiņa nāca par svētību, jo iepūta jaunu dzīvības dvašu - Motormuzejs ieguva Satiksmes ministrijas jumtu un Ceļu satiksmes drošības departamenta (CSDD) paspārni. Tīkamās pārmaiņas Bauskas muzejam sākās vispirms ar telpām, kas tika izpirktas no līdzšinējiem īpašniekiem, - muzejs iepriekš nomāja tikai pusi industriālās celtnes, bet tagad palielinājis platību tieši divas reizes. Kamēr dažas galvaspilsētas kultūras būves ir atvēzējušās tik grandioziem rekonstrukcijas plāniem, ka joprojām nav skaidrs, ko tieši, piemēram, beigu beigās iegūs Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Bauskas Motormuzeja telpu pārbūve veikta ar samērīgiem ieguldījumiem. Tomēr tās rezultātā banāls angārs pārvērties par kaut apjomā nelielu, tostarp pieklājīgu un laikmeta priekšstatiem atbilstošu muzeja mājvietu. Temats pārdomām ierobežota budžeta projektu piekritējiem - asprātīgi apspēlēt iespējams ne tikai aprobētos jūras konteinerus.
Sasniedzot briedumu, arhitekta Kleinberga līdz šim ekspresīvais radošais rokraksts kļuvis ieturēti rāms un līdzsvarots: projektā nemana ne formas, ne krāsu izlēcienus, apjoms ir neparasti lakonisks, kolorīts - gaumīgi pelēks. Autori atļāvušies vien nelielu, ironisku žestu, un ar muzeja gala fasādi, kas apdarināta vecām riepām, pasmaida par sirsnīgo pašdarbību, kāda parasti pavada kultūras izpausmes ārpus centra. Bijušā angāra bijušās biroja telpas ieguvušas muzeja galvenajai ieejai un vestibilam atbilstošu paplašinājumu, pēdējā sekmīgi un korekti ietilpinātas visas nepieciešamās funkcijas muzeja publiskajai buferzonai, kas nošķir ekspozīcijas no ārtelpas. Otrajā stāvā izvietojas telpa nelieliem, piemēram, izglītojošiem, pasākumiem - lekcijām, diskusijām vai radošajām darbnīcām -, kas bez norobežojuma pāriet maināmām izstādēm paredzētā ekspozīciju zālē. Var piebilst, ka izstāžu politikā muzejs nespiež uz nosaukumā ierakstīto tematiku, bet izstāžu zālē atšķirībā no pirmajā stāvā izvietotās pamatekspozīcijas ar tehniskajiem agregātiem, ieplūdina novada kultūrvēsturi. Tas arī saprotami - mazpilsētās un reģionos citi spēles noteikumi un savstarpējo attiecību kultūra: vietējais klubiņš spēj ietekmēt dzīvi vairāk nekā kādi globāli procesi.
Lielākās pārbūves ir biroja daļā, bet iejaukšanās angāru vizuālajā tēlā notikusi pavisam delikāti, pēc iespējas saglabājot to industriālo dabu. Vienā spārnā - vienā no divām pamatekspozīciju zālēm - pat sekmējies saglabāt oriģinālos gaismas ķermeņus, bet otrā piemeklēti līdzīgi; kur iespējams, betona grīda palikusi, kāda bijusi, ar visām plaisām, skrambām un izdrupumiem kā mūžu piedzīvojuša cilvēka āda. Jaunā centrālā apjoma fasāde apdarināta ar koka dēļu segumu, vajadzīgajās vietās veidojot īpaši profilētas žalūzijas. Uzraksts fasādē ir arhitekta autordarbs, un tas vairs nepārsteidz, jo jau jubilejas izstādē noskaidrojies, ka Kleinbergs ir teicams grafiskais dizainers. Ārtelpā - vēl dažas semantiskas norādes uz muzeja profilu ceļa stabiņu formā un bērnu rotaļu laukums: arī bērnu un skolēnu grupām vajadzīgi piesaistes bonusi. Taču bez kafejnīcas muzejā lielie patērētāji pilnībā var iztikt, jo situāciju atrisina iecienītais vietējais iestādījums tieši pretī automašīnu stāvvietai.
Muzeja rekonstrukcija bija CSDD vadības izšķiršanās, valsts nozīmē tālredzīgs solis: pat ja mazs objekts nedod tūlītēju atdevi, tas atbalsta un veicina tūrisma sistēmu kopumā. Tikmēr pirmā pārdzīvotā Muzeju nakts ar divarpus tūkstošiem apmeklētāju nepieredzējušajos darbiniekos viesusi mērenu paniku - stiprinieties, mīļie, nāks vēl un vairāk. «Mazīts korīts, bet labīts,» tā esot teicis diriģents Leonīds Vīgners par kādu savu iemīļotu kolektīvu. Sāls nav lielumā - tā, diez, ir aksioma vai teorēma?
LatvijasArchitektūra #3(101)/2012