Kad 2004. gadā izdevniecība «Taschen» laida klajā vienu no saviem smagsvara arhitektūras izdevumiem «One Hundred Houses for One Hundred Architects» (Simts mājas simts arhitektiem), arhitekti visā pasaulē steidza iegādāties ikoniskām pilsētas un lauku villām, neskaitāmiem plāniem un fotogrāfijām piesātināto izdevumu. Redaktori savu atlasi gudri bija kārtojuši pavisam tradicionāli - alfabēta secībā, jo tieši tā un nekā citādi par pirmo kļuva daudzu Latvijas pēckara modernisma ēku inspiratora soma Alvara Ālto privātmāja Helsinkos (1936). Māju viņš pabeidza 38 gadu vecumā un nodzīvoja tajā 40 gadus līdz sava mūža pēdējai dienai. Mūsdienās ēku apsaimnieko Alvara Ālto fonds, un tajā ir iekārtots muzejs.
Par memoriālajām mājām-arhitektūras muzejiem kļuvušas arī daudzas citas arhitektu mājas, piemēram, Harija Saidlera (Harry Seidler) mātei projektētā māja netālu no Sidnejas Austrālijā, Fina Jūla (Finn Juhl) mājiņa netālu no Kopenhāgenas Dānijā. Latvijā, kur memoriālo muzeju prakse ir visai attīstīta, arhitektu un arhitektūras piemiņas namu nav, ja neskaita Reinholda Šmēlinga dzīvokli, kurš rekonstruēts pēc arhitektes Sintijas Vaivades projekta un kurā iekārtojies Rīgas Pilsētas arhitekta birojs.
Var tikai minēt, kura no mūsdienās celtajām arhitektu mājām varētu kļūt par arhitektūras muzeju nākotnē. Rekonstruējot sūkņu staciju Kaltenē, Zaiga Gaile teikusi, ka viņas ģimenes brīvdienu māja varētu būt arī izpētes un mācību vieta, kur jaunie arhitekti un studenti klātienē redzētu gan vienu no spilgtākajiem rekonstrukcijas darbiem Latvijā, gan dizaina klasiku. Modra Ģelža vasarnīca Pabažos savukārt ir ieguvusi kultūras pieminekļa statusu, taču plašākai sabiedrībai nav pieejama. Ir pamats uzskatīt, ka tā saucamais arhitekta māju mantojums ir apzināts nepietiekami, arī RTU pētnieki šīm kultūrvēsturiski nozīmīgajām tēmām pieskārušies pavirši, kaut tieši privātmājas nereti ir būtiski mainījušas arhitektūras vēstures kursu. Pēc pierādījumiem vērts ieskatīties jau pieminētajā grāmatā.
Laikā, kad notika Šmēlinga dzīvokļa atjaunošana Rīgā, Dzirnavu ielā, Sintija Vaivade projektēja arī savu privātmāju. Tās modeļa attēlu LA publicēja 2006. gada 6. numurā, kurā tika apkopoti Latvijas jauno arhitektu darbi. Sešus gadus vēlāk - 2012. gada pavasarī - ēka saņēma LAS Gada balvu un oficiāli kļuva par vienu no labākajiem Latvijas arhitektūras darbiem.
Māju ir viegli nosaukt par villu, jo tās atrašanās vieta Jūrmalas 33. līnijā atbilst ārpilsētas statusam. Tā ir teritorija, kuru tikpat kā nav skārusi urbanizācija ar tai sekojošo piesārņojumu un pārapdzīvotību. Jūrmalas Lielupes tālais gals atrodas ārpus publiskā transporta pieejamības zonas, taču ir labiekārtots un ērti sasniedzams ar privāto auto un velosipēdu, un tajā izveidojies izteiksmīgs arhitektūras tūrisma pieturas punkts ar vairākiem spilgtiem vadošo Latvijas arhitektu darbiem. Te ir birojā «Vincents» projektētas villas, te ir «Sīlis, Zābers un Kļava» darbi.
Mājas, ko arhitekti projektējuši paši sev, ir nerakstītas, taču spilgtas autoru biogrāfijas. Tāda ir arī Sintijas Vaivades māja. Latvijā un Vācijā arhitekta izglītību un praksi guvusī arhitekte, raksturojot savu darbu, nemin ne stilu, ne atsauces, ne kādus citus atpazīstamus pieturas punktus. Viņa mājas arhitektonisko ideju izsaka ar vācisko «zeitlos» - mūžīga, pārlaicīga arhitektūra, kas nevar būt vai nebūt modē, kuras radīšanas laiks nav viegli uzminams un kuras formu noteikusi vieta un arhitektes programma.
Ēkas novietojumu gruntsgabalā un plānojumu ietekmējis dabiskais reljefs, priedes, debespuses. Arhitekte nav vēlējusies reljefu mākslīgi uzlabot, taču bijusi pārliecināta par savu un ģimenes vēlmi dzīvot vienā līmenī. Lai arī formāli ēkai ir divi līmeņi, plašajā pagrabstāvā iekārtotas tikai palīgtelpas garāža, pirts, noliktavas. Dzīvojamais līmenis L burta veidā organizēts ap caurspīdīgu dzīvojamo un virtuves zonu centrā, tai piesaistītām āra terasēm un iekšpagalmu, nodalītām guļamistabām katrā ēkas galā.
Mājai ir ļoti augsts komforta līmenis, un to garantē ne tikai arhitektūra un dabiskie būvniecības (betona karkass) un apdares materiāli (betons, koks), bet arī gaismas komforts. Gaisma iekšā ieplūst caur plašajiem logiem sienās un jumtā. Šo sistēmu stiprina gaišie gaiteņi un modernās anfilādes, caur logiem plašajā ārtelpā ļaujot gaismai plūst no vienas telpas nākamajā un atpakaļ. Arhitekte uzsver, ka krāsu nabadzība ir apzināta, arī telpa mājā neesot galvenā, jo dominē gleznainā apkārtne. Laimīgs ir kritiķis, kas vienu un to pašu ēku var vērtēt dažādās funkcionālajās, gadalaiku un diennakts situācijās. Par māju Lielupē var teikt, tā ir veiksmīgi modelēts sezonu spogulis, tā ir ēka visiem gadalaikiem, jo ziemā par darbības centru kļūst pavards un lielais ģimenes un viesu ēdamgalds, bet vasarā notikumi virmo ap mājas spārnu ieskauto iekšpagalmu un ērtajām terasēm.
Tradicionālais pavards, lai arī mūsdienīgi risināts, ir mājas sirds. Kā atzīst Sintija Vaivade, dzīvojot kā Latvijā, tā ārzemēs, sapratusi, ka viņai un ģimenei ir tuvs modelis, kur daudz laika tiek pavadīts virtuvē, tieši tāpēc enkurs, ap kuru organizēts viss pārējais, ir «Bulthaup» virtuve un pašas veidots galds, nevis TV un atpūtas stūrītis. Galvenās mēbeles ir projektētas līdz ar ēku un iebūvētas. Atsevišķie aksesuāri un brīvi stāvošās mēbeles, arī gaismas objekti seko arhitektūras «zeitlos» principam. Mantotas antīkās lietas pret atsegtu betona sienu ir nevis kā laikmetīgs dekorācijas princips, bet gan kā ilgtspējīgas situācijas modelis, kur vecās lietas saņemtas mantojumā, bet jaunās būvētas un iegādātas ar domu, ka tās kalpos mūžam.
Betona karkasa ēka ar piekārto vēdināmo fasādi ir patīkami silta ziemā un vēsa vasarā. Mājā ir iekšējā ūdens novadīšanas sistēma un nav redzamu notekcauruļu. Tāpat apslēpta ir dzesēšanas sistēma (skat. shēmu). Par vēsumu vasarā gādā arī ar jumta pārkari noēnotie logi. Pa plakano jumtu var staigāt, to ir viegli kopt, divreiz gadā ar slotu noslaukot no priedēm sabirušās skujas. Te vietā minēt arhitektes sadarbību ar Šveices būvinženieri Silvio Wille - laika un finansiālo investīciju, ko arhitekte apzināti atļāvusies, lai panāktu maksimālo arhitektūras rezultātu. Latvijā būvkonstrukcijas pieņemts projektēt ar lielu rezervi, bieži vien nevajadzīgi izniekojot materiālu un finanses. Šis ir piemērs, kas apliecina projektēšanas intelektuālās daļas nozīmi - investīciju, ko nekad nav bijusi gatava veikt valsts, rādot sliktu piemēru arī privātajam pasūtītājam. Jo vairāk laika projektam var veltīt arhitekts un viņa komanda, jo racionālākas ir būvniecības izmaksas, par arhitektūras rezultātu nemaz nerunājot. Tieši tāpēc Sintijas Vaivades privātmāja, nevis kāda skola vai slimnīca šogad un vairāku desmitu gadu kontekstā ir labākā māja Latvijā. Arhitektūrā balvas un atzinību saņem nevis funkcija, bet prāts - arhitekta intelekts un spēja kaut ko pateikt sev, kolēģiem un pasaulei.
LatvijasArchitektūra #4(102)/2012
