Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Jaunās augstskolas atvēršana apstājās jau tūlīt pēc tās formālās tapšanas piemērotu telpu trūkuma dēļ: 1919. gadā uz papīra dibinātā Latvijas Mākslas akadēmija reāli sāka strādāt pēc diviem gadiem, kad pazīstamajam gleznotājam un veiklajam funkcionāram Vilhelmam Purvītim izdevās vienoties par pagaidu mītni, vēl pēc gada - ieņemt platības toreizējās Dzelzceļa virsvaldes telpās Gogoļa ielā. Ēku Esplanādē - arhitekta Vilhelma Bokslafa 20. gadsimta pašā sākumā projektēto Rīgas Biržas komercskolas namu - akadēmija lieto kopš 1940. gada. Visas mītnesvietas bijušas mākslas augstskolai pielāgotas telpas, kuru projektos, saprotams, nav ievēroti specifiski nosacījumi - kā organizēta dienasgaisma vai kādas tehniskās prasības vajadzīgas darbnīcām. Sešdesmitajos gados klasiskajām disciplīnām pievienojās tobrīd aktuālā stikla un tekstilmākslas studiju programma, nerunājot par vēsturisko brīdi, kad mākslas augstskolas sienās tika ielaists dizains, toreiz maskēts zem rūpnieciskās mākslas nosaukuma; tagad pievienojusies audiovizuālā mediju māksla - visas programmas prasa atbilstošu materiāli tehnisko bāzi. Lai gan jaunās tūkstošgades sākumā akadēmija ieguva lietošanā kādreizējo komercskolas dzīvojamo korpusu - ēkas spārnu, ko līdz tam izmantoja Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola -, telpas tiek blīvi ekspluatētas no pagraba līdz bēniņiem.
![]()
Bokslafa projektētās celtnes romantizētās eklektisma formas, modīgo jūgendstilu ielaižot tikai interjera detaļās, 20. gadsimta sākumam šķiet aizķērušās laikā, tikmēr ēkas struktūra un komunikācijas pilnībā atbilda jaunā laikmeta prasībām. Tāpat ēkas novietne - ar diviem korpusiem L burta formā Bokslafs noslēdza Esplanādes stūri pret ielu, celtnes iekšpagalmu atverot parkam. Pirmā augstskolas paplašināšana ārpus vēsturiskajām sienām notika tūlīt pēc kara. Gados, kad ēkā mitinājās kara hospitālis, pagalmā bija uzceltas koka pagaidu būves, kas neatbilda ugunsdrošības prasībām. 1948. gadā akadēmija to vietā uzbūvēja mūra saimniecības ēku, dokumentos fiksētu kā «mācību materiālu noliktavas». Četrdesmito gadu beigās postulāts par vēsturiskās substances konceptuālu nodalīšanu no jaunāka laika uzslāņojumiem vēl nebija radis vietu kultūras mantojuma aizsardzības ideoloģijā, un arhitekts Vladimirs Šervinskis saimniecības ēkas projekta neogotiskās formas vecajiem apjomiem pielāgoja tik veikli, ka daļa akadēmijas absolventu joprojām dzīvo pārliecībā par tās piederību oriģinālajai celtnei. Tikām jaunais korpuss izveidoja ēkai slēgtu iekšpagalmu, nodalot to no parka.
Starp turpmākajiem paplašināšanās mēģinājumiem vistuvāk īstenošanai tika arhitektu Andra un Birutas Vainovsku izstrādātais akadēmijas darbnīcu piebūves projekts, kas uzvarēja institūta «Pilsētprojekts» rīkotajā konkursā (1979). Notikumam veltītās publikācijas atzīmē, ka daļa konkursa pieteikumu pirmo reizi paredzēja iedziļināt darbnīcu telpas pazemes līmenī, savukārt Vainovsku projekts laikmetīgu izteiksmes veidu drosmīgi pretstatījis vēsturiskajām formām. Projektu attīstīja vairākus gadus, kamēr tika aplēsts, ka tā integrēšana pilsētas komunikāciju tīklos ir pārāk dārga. Uz šī fona vēl atmiņā sasniedzamais ambiciozais piebūves konkurss (2002), kurā uzvarēja arhitektu birojs «F. L. Tadao» sadarbībā ar dizaineru Holgeru Eleru, ar savu iespaidīgo būvprogrammu šķiet uzpūsts pat pirmskrīzes situācijai - projekts bija diskutabls, jo krietni ietiecās parka teritorijā, arī publicitātes minētie «valsts investīciju līdzekļi» projekta celtniecībai neatradās. 2002. gadā «Arhitektoniskās izpētes grupa» veica ēkas izpēti, māksliniecisko inventarizāciju un izstrādāja skiču projektu, kas celtniecības trešajā kārtā paredzēja saimniecības ēkas rekonstrukciju - salīdzinājumam līdzšinējie konkursi bija plānojuši tās demontāžu. 2010. gadā augstskolai pavērās iespēja pretendēt uz Eiropas reģionālās attīstības fonda līdzekļiem augstskolu mācību telpu un iekārtu modernizācijai, nodrošinot izglītības iespējas arī cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Mākslas akadēmija saņēma atbalstu jaunu studiju telpu izveidošanai, bibliotēkas un studiju aprīkojuma modernizācijai - birojs «SZK un Partneri» saimniecības ēkas rekonstrukciju, pielāgojot to mācību procesa vajadzībām, projektā izstrādāja kā «Arhitektoniskās izpētes grupas» apakšuzņēmējs.
Saimniecības ēkas saglabāšanas idejas dzīvotspējai, iespējams, bija vairāki priekšnosacījumi: augošā pietāte pret vēstures mantojumu liek pārvērtēt attieksmi arī pret objektiem, kas nav atrodami kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā, tostarp pat pret vēl nesen par maznozīmīgiem uzskatītiem padomju laikā tapušajiem darinājumiem. Otrkārt, megaprojekti vairs nav topā - taupība nav tikai krīzes uzspiesta valdības politika, bet nupat jau sabiedrības domāšanas labais tonis. Cits aspekts ir abstraktāks, tostarp saistošāks - viens no šībrīža cerīgākajiem jaunās paaudzes arhitektūras teorētiķiem Artis Zvirgzdiņš publiskajā telpā paudis pārdomas, kas risina nenotveramo laikmetīgas arhitektūras identitātes jautājumu: «Joma, kurā latviešu arhitekti sevi apliecina vispārliecinošāk, radot patiešām meistardarbus, ir tā, kur jaunais sastopas ar veco, kur mantojuma šarms un jaunās arhitektūras inovācijas veido harmoniskas attiecības, piešķir vecajam jaunu dzīvību, - dažādi pārbūvju un atjaunošanas projekti.» (www.a4d.lv, 27.09.2012.)
Akadēmijas jaunais mācību korpuss saimniecības ēkas pieticīgajā apbūves laukumā bija jārada ar ierobežotu budžetu, vienlaikus iegūstot papildu platību. Turklāt visās jomās samilzušās akadēmijas vajadzības pēc jaunām telpām radīja prasību, kas varētu
likties tīkama aktuālā slogana - ilglaicības - piekritējiem: telpas nav paredzētas konkrētām funkcijām vai noteiktiem mācību uzdevumiem, bet tām jānodrošina universālas un pēc vajadzības maināmas lietošanas iespējas (izstādēm, mācību nodarbībām, noliktavām, audiovizuālajiem medijiem u.t.jpr.). Rēķinoties ar situācijas un tehnoloģiju dinamiku, uzstādījums izskatās tālredzīgs, taču, zinot, ka tehniskās prasības atšķirīgām funkcijām var būt galēji pretējas, grūti realizējams. Komplicētajam uzdevumam jāpieskaita autora profesionālās atbildības līmeņa augstuma atzīme - piešķirt būvei tādu arhitektonisku virsvērtību, kura, ņemot vērā augstskolas cildenos ideālos balstīto mākslas profilu, uz studentiem iedarbotos gan emocionāli, gan izglītojoši.
Jaunais apjoms, ko veido ekonomiskas tipveida stikla konstrukcijas, iesēdināts vecā mūra čaulā, kas saglabāta pret parku. Papildu platības iegūtas, attīstot projektu vertikālā dimensijā. Respektējot skatu uz vēsturisko akadēmijas ēku no parka puses, ēkas korpuss trīs metrus iedziļināts zemē (apakšējā līmeņa palielināto griestu augstumu ietekmējušas tehniskās vajadzības, ko nosaka audiovizuālo mediju mākslas nodaļa, kura to šobrīd apdzīvo), izveidojot divus stāvus un lietojamu terasi. Vizuālās izmaiņas parka ainā, ko rīdzinieki varējuši vērot vairāk nekā sešdesmit gadus, no tiesas nav lielas. Jaunais, stiklotais apjoms novietots ar atrāvumu no vēsturiskā mūra - iegūtā telpa tiek izmantota rezerves izejai, vecajai sienai ļaujot uzņemties žalūzijas funkciju. Tā kā mūris ir bēdīgā tehniskajā stāvoklī (tam ir teju neesoši pamati), uzlabojumi ar jaunizveidotajām logailām vienmērīgai dienas gaismas piekļuvei mūra saglabāšanu ļauj uzskatīt par tīri ideoloģisku žestu. Rekonstrukcijas nosacījumi un budžeta spīles atgādina antīko varoņu kuģojumus starp Skillu un Haribdu, un, iespējams, projekta mākslinieciskās izteiksmes spēks dīdzis tieši līdzīgu manevru rezultātā. Pēc autoru aplēsēm, lifta, kam ar trim pieturām būtu jāapkalpo divi stāvi, un kāpņutelpu izveidošana bija racionāli nepamatota. Lai izpildītu vides pieejamības prasības, ieejas ēkā veido pandusi - neraugoties uz konstruktīvo sarežģītību, to izmaksas esot bijušas mazākas. Iznākumā monumentālais veidņotā betona panduss tagad kļuvis par kompozīcijas centrālo asi, arhitektoniskās domas vizuālo atslēgu (pēc ieceres - ar minimāliem kompozicionālajiem izteiksmes līdzekļiem materializēta arhitektoniska ideja, panduss kā tektoniska intriga, kas runā par masas un gravitācijas attiecībām), lai arī autors nosauc vēl vairākus projektā kodētus simboliskus elementus: jaunais apjoms pret veco kā paaudžu - studentu un pasniedzēju - dialogs, horizontālā jumta pārkare kontrastā ar vēsturiskās ēkas gotiskajām vertikālēm kā hierarhijas un kontekstuāla respekta apliecinājums, tajā skaitā pandusa gala logs, kas vērsts pret Nacionālo mākslas muzeju.
Tikām projekta komplicētie nosacījumi tā autoriem izvērtušies par sparīgu kauliņu bīdīšanu spēlē ar kompromisiem; uz jautājumu, kādas raudzes figūras bijis jāupurē, varēs atbildēt jaunās ēkas patērētāji. Un tā: IT mediju noteiktais pagrabstāva padziļinājums reizē ar pilsētas komunikācijām, kas nepieļāva apjoma maiņu horizontālā dimensijā, radījuši pandusa leņķi, kurš oficiālajam adresātam - cilvēkiem ar īpašām vajadzībām - praktiskās pieejamības ziņā ir uz iespēju robežas, taupība (kvadrātmetros un finansiālajos rādītājos) noteikusi jaunās ēkas vertikālās komunikācijas trūkumu, un atsevišķas jaunās ēkas daļas, ieskaitot pagraba līmenī izvietotās noliktavas, kuru ieejai veidota īpaša izbūve, darbojas autonomā režīmā ar atsevišķām ieejām no ārtelpas. Krietnu jautājuma zīmi veido ekonomiski pamatotie stiklojumi: ar dienasgaismu mākslai attiecības ir sarežģītas, izstāžu vajadzībām tā nepieciešama vienīgi apzināti organizētās devās un pat tad atkarīga no izstādāmā mākslas veida, multimedijiem - lieka. Ievērojot pasūtītāja vēlmi pēc daudzfunkcionāli izmantojamas platības, telpas aprīkotas ar mobili transformējamiem stendiem un žalūzijām - par to, vai universālā sistēma darbojas sekmīgi, arī jājautā lietotājam. Pieeja terasei, no kuras visērtāk baudīt saikni ar vēsturisko celtni, ir ierobežota telpu taupošo stāvo kāpņu un vizuālajai daiļskanībai upurēto normatīvu dēļ. Pagalma ierīkojums un komunikācija tajā ir jautājums ar diviem galiem: skaidrs, ka daļa lietotāju te vēlētos redzēt pagarinājumu izstāžu platībām, iespējamu socializācijas platformu, tikmēr praktiskie apsvērumi diktē, ka mākslas augstskolas darba nosacījumi prasa pieeju kravas transportam - vismaz tik ilgi, kamēr visi mākslas veidi nav pārcēlušies digitālo mediju pasaulē. Tostarp modīgā prasība pēc nepārtrauktas saziņas savā veidā ir uzpūsta - tā ir taisni tik liela, cik liela ir indivīda vajadzība pēc zināmas vientulības devas; atsevišķas akadēmijas ēkas daļas arī šobrīd darbojas autonomi - kā dizaineri un restauratori bijušajā rozīšu spārnā -, tādā pašā sistēmā tiek apdzīvota jaunā ēka.
Akadēmijas piebūve izraisījusi saprotamu līmeņa viļņošanos vietējo profesionāļu apdzīvotajā ūdenstilpē - sabiedriskas nozīmes kultūras būves uz vispārējā trūcīgā celtniecības fona kļuvušas par izņēmumu. Kvēlajām diskusijām par projekta funkcionālo pusi «kā būtu, ja būtu» īsteni nav nozīmes - tā tiks testēta laikā un praksē. Tomēr kolektīvais verdikts, kas skar lietotos izteiksmes līdzekļus, ir salīdzinoši vienprātīgs - lakonisks, emocionāli spēcīgs darbs ar vecā un jaunā sintēzi. Jūtīgi kāpinātās un greizsirdīgās radošu cilvēku sabiedrības, tostarp konkurentu, attieksmi formulējis kāds anonīms komentētājs: «Ja trīs dienas skatās uz pandusu, dusmas pāriet. :)» (www.a4d.lv, 07.09.2012.)
