Lipkes piemiņas memoriāls ir uzcelts blakus viņa sētai - tukšajā vietā uz Daugavas pusi. Askētiskā, tumšpelēkā koka ēka bez logiem atgādina uz mutes apgāztu, krastā izvilktu laivu - kā pārcēlāja laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Tā atgādina arī Noasa šķirstu. [..] Visbeidzot tā atgādina arī melnu šķūni - savulaik zvejnieku apdzīvotajai Ķīpsalai raksturīgu darvotu, vēja sašķiebtu būvi no strūgu plankām ar īpatnēju smaržu.»1
Žaņa Lipkes memoriāla izveidi 2000. gadā aizsāka ekspremjers Māris Gailis, Lipkes vedekla Ārija Lipke un kinorežisors Augusts Sukuts - lai izstāstītu stāstu par Žani Lipki, kas kopā ar ģimeni Otrā pasaules kara laikā glāba cilvēkus. Taču projektēšanas laikā tā veidotāji robežas vispārināja un paplašināja, izveidojot muzeju nevis ebreju glābējam, bet gan cilvēkam un cilvēcībai. Arhitektes Zaigas Gailes paveiktais šajā objektā ir patiess meistardarbs, kādu Latvijas arhitektūra sen nav piedzīvojusi. Un ne jau tāpēc, ka tas izveidojies par izcilu laikmetīgās arhitektūras un 21. gadsimta muzeju paraugu Latvijā, bet gan tāpēc, ka arhitekte caur savu emocionālo un dziļi personīgo attieksmi radījusi jaunu sakrālu telpu, un tā ir šī objekta lielākā vērtība. Telpu ar pārmantojamību, kur pagātne ir tikpat nozīmīga kā šodiena. Jaunu sakrālu telpu, kuras daba sakņojas mūsdienu cilvēka būtiskākajos jautājumos, nojaucot robežas starp teritorijām, tautām, kultūrām un reliģijām. Dziļā simbolikā radītās telpas un formas struktūras, apvienojot izsakāmo un neizsakāmo, veido gan ēkas, gan garīgās konstrukcijas. Trīsstāvu ēka, ko no ārpuses veido viens noslēgts apjoms bez logiem, arhitektes rokās pārtapusi par tādu kā starptelpu, ņemot vērā gan apkārtējo ciešo Ķīpsalas apbūvi, gan pašas ēkas iekšējo struktūru, ko veido labirintam līdzīgas ejas un telpu izkārtojums trīs līmeņos. Aizverot aiz sevis ieejas durvis, fiziskie līmeņi tiek nojaukti, un nepamet sajūta, ka esi apmaldījies. Taču, ļaujoties memoriāla vadātājam, starptelpa no fiziskās telpas ieved mūs garīgajā telpā, ļaujot sasniegt un piedzīvot jau citus līmeņus.
Memoriāla projektā arhitektūra apvienojusi visu - no matemātikas un ģeometrijas līdz mūzikai, mākslai un dramaturģijai -, un katrs darbs te sasniedzis to augsti specifisko kvalitāti un enerģijas piepildījumu, ko mēs tik ļoti apbrīnojam mākslas darbos. Izejot cauri noslēgtajam ieejas tunelim, memoriāla ekspozīciju ievada scenogrāfa Reiņa Suhanova veidotā simboliskā instalācija - iestiklota melnu pagaļu grēda, kas simboliski iezīmē malkas šķūni, zem kura Žanis Lipke bija izracis bunkuru cilvēku slēpšanai. Otrs tikpat būtisks glābšanas misijas maskēšanās instruments ir suņa būda, par kuras esamību ik pa brīdim vēsta suņa rejas, kas atskan no Lipkes mājas pagalma.
Pa noslēpumaino un krēslaino gaiteni nonākot muzeja galvenajā ekspozīcijas zālē, kas iekārtota bēniņu stāvā, apmeklētājs piedzīvo transcendentālu tikšanos - caur vizuāli caura jumta dēļu spraugām tumšajā telpā iespīd saules stari un izgaismo jumta krēsla konstrukciju ar izteikti nolasāmiem vienādmalu trīsstūriem. Dievišķā klātbūtne ir nepārprotama - no antīkās pasaules līdz mūsdienām daudzu tautu reliģijās un filozofijā šis simbols vienmēr asociēts ar gaismu un dievišķo. Kā atzīst Zaiga Gaile, scenogrāfiski šāda vizualizācija ar skaidri nolasāmu simbolu nebija paredzēta. Izjūtas ir tādas, ka Žaņa Lipkes stāsta kulminācija ir sasniegta. Tikai vēlāk apmeklētājs krēslainajās istabas pažobelēs pamana vitrīnas - tumša koka kastes, ko Reinis Suhanovs veidojis kā 12 simboliskās Kristus moku ceļa pieturas, kā ekspozīciju izjūtām, kas atklāj glābšanas misijas dokumentāro vēstījumu. Akas formas vitrīnas sākotnēji grimst iemigušā pustumsā, bet, tām pietuvojoties, dokumenti sāk izgaismoties. Dzirdamas mūzikas skaņas - komponista Jēkaba Nīmaņa īpaši sacerēta skaņu partitūra, 12 celiņu skaņdarbs, kurā pēc ģimenes arhīvā atrastas kardiogrammas ierakstīti arī Žaņa Lipkes sirdspuksti. Mūzikas kompozīcija pavada apmeklētāju cauri visai memoriāla ekspozīcijai un līdzdarbojas arī kā stāstnieks - attiecīgi cilvēku kustībai no vienas pieturas pie citas ieskanas katrs nākamais celiņš, beigās izveidojot skaņdarbu. Viss pamīšus - mūzika un dzīvas suņa rejas -, un apmeklētājs tuvojas memoriāla idejiskajam un emocionālajam centram - bunkuram.
Tas veidots kā akai līdzīga lūka zāles centrā, no kurienes nāk gaisma. Ieskatoties bedrē, var redzēt pagraba dziļumā divus stāvus zemāk izbūvētu bunkuru - 3x3x3 metri ar deviņām no sienas atvāžamām lāvām -, kas atbilst vēsturiskajai bunkura telpai. Šeit vienlaikus uzturējās astoņi līdz divpadsmit cilvēki, un tika izglābtas 55 dzīvības. Bunkurs projektēts pēc astoņus deviņus gadus vecā Lipkes dēla Zigfrīda zīmējuma, kas atklāja slēptuvi ar lāvām, galdu, krēslu un stūrī atslietu plinti, ventilācijas lūku un divām izejām: vienu ziemeļu puses nogāzē, otru - zem suņa būdas. Virs bunkura, stāvu augstāk, pēc memoriāla mākslinieciskās koncepcijas autora, scenogrāfa Viktora Jansona ieceres, novietots bunkura simboliskais dubultnieks - sukka2. Jūdaismā sukka ir simbolisks dievišķais patvērums uz laiku no ārpasaules skarbuma un nežēlības, ilgotā māja ar apgleznotām sienām, kas it kā karājas starp debesīm un zemi. Šīs idejas realizācijai mākslinieks Kristaps Ģelzis radījis monumentālu 36 m2 lielu vienlaidu rokas zīmējumu ar grafītu vieglā štriha tehnikā uz pauspapīra. Sākotnējā iecere to eksponēt tikpat smalkā veidā bez noformējuma tomēr nerealizējās. Tagad to no ārpuses ieskauj melnu dēļu apšuvums, veidojot sastatnēm līdzīgu konstrukciju bez jumta ar caurspīdīgām papīra sienām. Apmeklētājam tajā ļauts ieskatīties tikai pa lodziņu. 12 metrus garajā zīmējumā Kristaps Ģelzis attēlojis ainavu ar zaļojošu ieleju pašā vasaras pilnziedā. Mākslinieks to sauc par meditāciju, ko var uzlūkot gan kā Apsolīto zemi, gan kā vīziju par Latvijas laukiem pirmskara vasarās. Tā ir daba savā pirmatnējā vienkāršībā un skaistumā, arhetipisks apliecinājums dzīvei, dzīvības avotam un mūžīgai atjaunotnei. Zīmējums ir blāvs un nekonkrēts, jo tas ir attēls, kas glabājas tikai atmiņās, vai attēls, ko iztēlē uzbur cerība un ilgas pēc brīvības. Taču informācija šeit nav tik būtiska kā izjūtas, apcere - cik daudz tu saskati un cik daudz esi gatavs skatīties. Uz bunkura grīdas, ko var skatīt tikai no bēniņu stāva, novietots milzu ekrāns, kas memoriāla ekspozīcijā ienes vēl vienu mediju - kino. Tiek pārraidītas režisora Herca Franka filmas «Ebreju iela» neizmantotās epizodes, kurās dokumentēts Žaņa Lipkes 86 gadus vecās atraitnes Johannas Lipkes stāsts par cilvēku glābšanu. Materiāls unikāls, taču šeit memoriāla nevainojamā režijā rodama pretruna. Eksponēts un pārraidīts konkrētā vietā, emocionālais stāstījums pārklājas ar Jēkaba Nīmaņa mūzikas niansēm, bet vēl lielāka disonanse ir skatā no augšas caur sukku uz bunkuru pagraba dziļumā. Johannas Lipkes portreta un stāstījuma pietuvinājums ir tik liels un medija specifikai atbilstoši aktīvs, ka veidojas apgrieztā perspektīva, kuras saplūšanas punkts vairs nav aizmugurē, bet gan priekšplānā, iznesot ekrāna attēlu realitātē. Līdz ar to tiek nojaukts memoriāla koncepcijā uzsvērtais būtiskais «skats no augšas kā atskatīšanās uz pagātni no laika tālākā skata punkta, kurā vairs nav tāda pietuvinājuma detaļām».3 Apgrieztā perspektīva virza skatītāju uz tiešu, nepastarpinātu uztveri, neatstājot vairs vietu telpai, kur būt vienatnē ar sevi un izjūtām. Tas gan ir ļoti viegli labojams, ja pieļauj iespēju, ka ekrānu var pārcelt uz tam daudz piemērotāku telpu, kas domāta muzeja videolektorijiem. Pēc plānojuma tā atrodas pa vidu ēkas perimetrālajām ejām - ceļā uz ekspozīcijas centru un izeju, un atkarībā no tā, kad apmeklētājs te varētu iegriezties, Johannas Lipkes stāstījums var būt gan lielisks memoriāla ievads, gan nobeigums.
Kad cilvēks izstaigājis visus tumšos koridorus un telpas, viņš iznāk dienas gaismā memoriāla dārzā, kur pirmo reizi iespējams skatīt patieso ēkas veidolu kā Noasa šķirstu vai apgāztu laivu - dzīvības patvērumu. Memoriāla teritoriju apņem blīvs, melns koka žogs un gaišs betona celiņš, kas mūs aizved līdz izejai.
Zaigas Gailes lielie projekti ir mainījuši sabiedrības attieksmi pret koka mājām, pret sakoptu vidi, pret industriālo mantojumu4, bet Žaņa Lipkes memoriāls nākotnē var mainīt pašu sabiedrību.
«Man ir prasījuši - kāpēc tu veido tādu muzeju? Atbildu - tas ir domāts latviešiem,» saka Māris Gailis.
Žaņa Lipkes memoriāls jau ticis nominēts «Pasaules arhitektūras festivāla 2012» balvai sadaļā «Kultūra», kur no tūkstošos mērāma pieteikumu skaita iekļauts 15 labāko projektu vidū. Šobrīd tas izvirzīts arī Mīsa van der Roes balvai 2013, kas izvērtē labāko un izcilāko, kas pēdējos divos gados uzbūvēts Eiropā.