Koka ēku renovācijas centrs «Koka Rīga» Grīziņkalnā, Krāsotāju ielā 12, vēra durvis šī gada maijā. Ir atjaunota viena no apkaimes vecākajām ēkām - 1876. gadā celtais Kreslinga nams, bet blakus esošā ēka gar Lienes ielu uzbūvēta no jauna. Secīgi veicot būvdarbus, pirmajā kārtā vispirms tika uzcelta jaunā ēka un saglābta vecā ēka, jo problēmas bija radījis savulaik divām ēkām kopīgais brandmūris, otrajā kārtā - renovēta vecā, nomainot apakšējā vainaga konstrukcijas. Par procesu rakstījusi «Latvijas Būvniecība» Nr. 6/2011 un Nr. 6/2012.
Tiesa gan, šobrīd «Koka Rīga» piedāvā tikai daļu iecerēto pakalpojumu: jaunajā apjomā lielisku multifunkcionālu zāli dažādiem kultūras pasākumiem, tostarp koncertiem, un vēsturisku ekspozīciju atjaunotās ēkas otrajā stāvā - rīdzinieku sadzīves rekonstrukciju četros dzīvokļos no 19. gadsimta līdz padomju varas gadiem. Priekšmetus dāvina rīdzinieki, kas joprojām ir atsaucīgi centra aicinājumam, skat. www.kokariga.lv.
Mūsdienu cilvēkus necilie mājokļi pirmajā acumirklī šokē, jo grūti iedomāties, ka vēl pirms simts gadiem bija jādzīvo apstākļos, kad nav elektrības, pēc ūdens jādodas uz ielas pumpi un sausā ateja ir pagalmā, bet būvnoteikumi paredzēja obligātu lāktura atrašanos koplietošanas gaitenī, izmantojamu atejas apmeklējumam nakts laikā. Vecākās paaudzes cilvēkiem ekspozīcija drīzāk sagādā kādas nostalģiskas atmiņas, nevis pārsteigumu - vairāk vai mazāk kaut kas līdzīgs pieredzēts, viesojoties pie vecvecākiem vai paziņām.
Pareizā secībā aplūkojot ekspozīciju no senākas sadzīves aprīkota mitekļa, azarts pieaug ar katru minūti. Tam iemesls ir piemirstu lietu atpazīšana - «jā, šo lietojām ģimenē, jā, tas ir kā manas vecmāmiņas, tāda sienu apdare bija modē», un kur nu vēl piena pudeles kaprona lielacu tīkliņā, un vēl, un vēl. Tradicionālais iemītnieku skaits šādā nelielā dzīvoklī ar virtuvi un istabu bijis 5-6 cilvēki. Neiedomājams cilvēku un priekšmetu blīvums uz katru kvadrātmetru. Nav brīnums, ka puikas muka uz ielas, bet ģimenes galvas - uz krogu.
Visvecākajā dzīvoklī autentisko sadzīves liecinieku skaits vēl ir skops - jo cilvēki nelabprāt šķiras no senajām lietām vai arī tirgo tās par nesamērīgi augstu cenu. Tumšākās novakarēs dzīvoklis jāskata sveču gaismā, jo šajā kvartālā elektrību piegādā tikai no 1913. gada. Nākamais miteklis pārstāv laika posmu pēc Pirmā pasaules kara, kad ēkā tika ievilkts ūdensvads. Ekspozīcijas patiesīgumam pietrūkst seno laiku čuguna izlietnes, kas šobrīd aizstāta ar padomju laika emaljēto izstrādājumu.
Dzīvoklis, kurā gluži vai sajūtama Ulmaņa laika smarža, piepildīts ar nieciņiem - vēl neatvērtu melnās tējas paciņu, kas iegādāta Armijas ekonomiskajā veikalā (tagad «Galerija Centrs»). Un, ja vēl nesen veselīgā «mate» tika piedāvāta kā jaunums, tad jāsaka, ka tas nav īsti korekti - uz 1938. gada ražojuma ir informācija par veselīgo «mate». Atvērtajā plīts mutē žāvējas īsti tā laika latviešu «timberlandi» - stilīgi, kvalitatīvi ādas vīriešu zābaki ar «Meteorā» (pirmskara rūpnīca Pārdaugavā) ražotiem izturīgiem gumijas pasitņiem (rūpnīcas zīmols skaidri nolasāms pasitņu virsmā).
Ledusskapjus aizstāj tā dēvētie aukstuma jeb pieliekamie skapji koplietošanas gaitenī, viens uz diviem dzīvokļiem. Padomju laika dzīvoklis ar gāzes plīti, ūdeni no krāna, veļas mazgājamo mašīnu un ledusskapi jau izskatās pilnībā saprotams arī mūsdienu cilvēkam. Vēl tik vajadzētu iedzīvināt radio translācijas aparātiņu, atskaņojot kādu «uzmundrinošu» biedējošā vīriešu basā izrunātu padomju laika pantiņu - vai nu par rīta rosmi, vai paziņojumiem par precīzu laiku visā PSRS teritorijā.
Kad ekspozīcija aplūkota un secināts, ka līdzīgas vienkārša apjoma ēkas Rīgas nomalēs šodien varētu modernizēt nelieliem mājokļiem, kontrastam jāielūkojas plašajā blakus apjomā - jaunbūvē. Zāles apjoms ar otrajā līmenī izvietoto galeriju asprātīgi un loģiski atrisina tās multifunkcionalitāti. Pieejama vieta izstādēm - galerijā un arī pirmajā līmenī; iespējama pasākumu organizēšana - plašas telpas un laba akustika - un arī lielgabarīta koka eksponātu izvietošana. Jau tagad te atrodas divstāvu koka ēkas fasādes fragments no demontētas ēkas Puškina ielā 4, kura restaurācija ir Rīgas Celtniecības koledžas absolventu Jāņa Tolpežņikova, Toma Turlaja un Artūra Groša diplomdarbs. Fasāde gandrīz kā altāris saista apmeklētāju uzmanību, liekot tuvāk iepazīt restaurētu koka būvdetaļu pievilcību.
Arī jaunā būvapjoma pagalma fasādē ir vēsturiskās materialitātes ekspozīcija - ar daudzveidīgi dažādo logu izstādi, no kuriem divi ir oriģināli, pārvietoti, tiek vēstīts par šīs ēkas būvelementa attīstību un izmaiņām laika gaitā, sākot no barokāliem un jūgendstila piemēriem un beidzot ar funkcionālisma formām. Ekscentriskā logu izstāde ir uzskatāms ekspozīcijas variants ar izglītojošu kodolu, kas ļauj pētīt gan stilu, apjomu, formu, gan iebūves veidu. Sajūtas dažādo fasādē redzamās cara un Ulmaņa laika ēkas numuru zīmju kopijas, kuru paraugi atrasti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondos.
Rēķinoties ar joprojām lielo koka ēku īpatsvaru Rīgā un mazstāvu apbūves savdabīgo šarmu, Kalnciema kvartāla un Ķīpsalas koka ēku rekonstrukcijas filozofija tagad ir iemiesota citā pilsētas apkaimē. Grīziņkalnā, starp citu, pirms dažiem gadiem Rīgas Austrumu izpilddirekcija jau realizējusi Mūrnieku ielas atveseļošanas projektu, uzlabojot apkaimes dzīves kvalitāti.
Runājot par «Koka Rīgas» ikdienu, centra direktors Vladimirs Eihenbaums uzsver, ka durvis ir atvērtas ikvienam Grīziņkalna apkaimes patriotam un interesentam, kas kāro uzzināt dzīves apstākļu izmaiņas pusotra gadsimta garumā. Privātvēsturnieka sarūpētais apkaimes divu fotodarbnīcu arhīvs liecina, ka Grīziņkalnā pirms Pirmā pasaules kara mitinājušies stalti brašuļi un pašapzinīgas sievas - prieks skatīties uz mūsu tautas pārstāvjiem. Starp daudziem portretiem ierindojas arī izcilā režisora Smiļģa jaunības ģīmetne, kas šeit nav nejauši, jo viņš Grīziņkalna «Apollo» teātrī iemēģināja roku režijā.
Taču vēlāku laiku vēsturiskie foto, sakārtoti hronoloģiskā secībā, liecina, ka apkaime augstāko attīstības punktu bija sasniegusi pirms Pirmā pasaules kara, kad šeit uzplauka rūpniecība un strādniekus apmierināja arī pieticīgie dzīves apstākļi, jo ļaudis bija jauni un ēkas bija jaunas. Turpmākās desmitgades ir lejupslīde, arī šodiena, kad apkaimi nevar dēvēt par sociāli labvēlīgu - te sastopamas prostitūtas un suteneri, narkomāni un labsirdīgi dzērāji, nelaimīgi azartspēļu pielūdzēji, tajā pašā laikā mitinās arī ievērojams skaits inteliģences pārstāvju. «Koka Rīgai» kopā ar Mūrnieku ielu ir gods būt pirmajām apkaimes atdzimšanas bezdelīgām, kurām jau seko biedrība «Esmu Grīziņkalna patriots», ar entuziasmu uzrunājot apkaimes iedzīvotājus dažādās iniciatīvās, un biedrība «Nākotne pagātnei» turpat Lienes ielā 8, kas var palīdzēt restaurācijas darbos.
Jau pirmais «Koka Rīgas» darbības gads ir vērtīgs ieguvums, kas ir aktivizējis pozitīvās norises Grīziņkalna apkaimē. Būtu lieliski, ja Rīgas dome rastu finansējumu arī «Koka Rīga» funkciju paplašināšanai amatnieciskās izziņas jomā, pagalmā uzbūvējot plānoto būvdetaļu restaurācijas darbnīcu un algojot aroda meistarus, kas savā prasmē dalītos ar visiem, kam rūp koka ēku adaptācija modernajā laikmetā, savienojot šodienu un senākus laikus. Tas būtu ieguldījums gan ekonomiskās, gan intelektuālās kapacitātes paaugstināšanā - jo vēsture jāzina un jāpēta un krietna daļa cilvēku paši vēlas piedalīties restaurācijas darbos.
Jautājums paliek - kur ņemt profesionālu padomu, kā pareizi ķerties pie koka būvdetaļu atjaunošanas, kā tās novērtēt, kā sastādīt darbu plānu, kur meklēt materiālus un instrumentus? Vēsturisko un saglabājamo ēku iemītnieku apmācības sistēmas pamatus varētu pašpikot no Kuldīgas, kur teorija mijas ar praktiskajām mācībām speciāli izveidotā darbnīcā un kur bez maksas tiek izglītoti visi, kas grib savest kārtībā savu koka īpašumu. Līdzīgs potenciāls labvēlīgu apstākļu rezultātā saredzams arī koka ēku renovācijas centra «Koka Rīga» attīstības scenārijā.