Teksts: JĀNIS LEJNIEKS, DR. ARCH. Foto: PUBLICITĀTES
Vienlaikus ar komplimentiem izslavētajiem jūgendstila piecstāvu īres namiem, kas Rīgas centra ielās virknējas tikpat cieši kā zirņi pākstī, dažkārt izskan arī kritika 19. gadsimta pilsētas plānotāju virzienā par nepietiekami lielu publisko ārtelpu pilsētas centrā. Tiešām - tā saucamajai Mazajai Parīzei pietrūkst nelielo skvēru, kas Parīzē un citviet Rietumeiropā veidojas, vairāk nekā divu ielu virzieniem krustojoties dažādos leņķos. Rīgā ielas optiski paplašina tikai nelieli priekšdārzi bulvāru lokā un Alberta ielā.
Arī iekšpagalmi ir visai nabadzīgi ar brīvo telpu un apzaļumojumu, it īpaši kvartālos starp Rūpniecības un Vīlandes ielu, un izslavētā Forburga vairāk vērtējama kā izņēmums, nevis kā norma priekšstatam par noslēgtai dzīvei plānoto Rīgas buržuā dzīvojamo vidi. Tomēr, neraugoties uz tērauda režģim līdzīgo ielu tīklu, centra pilsētas audums nav gluži viendabīgs, jo straujā attīstība 19. gadsimtā tajā telpiski ieauda gan dzīvojamās ēkas, gan nelielas fabrikas. Pēdējo teritorijas mūsdienās pārveidojot, varam cerēt uz iespēju samazināt jūtamo urbānās telpas trūkumu.
Nesen klusajā centrā, netālu no Alberta ielas, SIA «Larix Property» ir pabeigusi septiņus gadus ilgušo kvartāla rekonstrukciju starp Dzirnavu, Antonijas un Zaļo ielu. Pirmais objekts pēc projekta bija 70. gadu administratīvās ēkas pārbūve par viesnīcu «Albert Hotel», kas tika atklāta 2005. gadā. Vēlāk par A klases biroju kompleksu «Z1» tika transformēta arī 20. gadsimta sākumā celtā Rūtenberga tabakas fabrika, un tagad ir pabeigta jaunbūve - dzīvojamā ēka «Futuris».
Rekonstruējot 70. gadu Eksperimentālā projektēšanas institūta ēku Dzirnavu ielā un piemērojot to viesnīcas funkcijai, tika saglabāts ārējā ietērpa pelēkā šokbetona tēls (skat. apskatu LA #5(67)/06). Fasāde netika pārveidota, galvenās pārmaiņas skāra ēkas ieejas mezglu un vienpadsmito jeb tehnisko stāvu, kurš tika paaugstināts aptuveni par metru, lai nodrošinātu telpisko komfortu restorānam. Galvenais laikmetīgās arhitektūras vaibsts atturīgajā ēkas apjomā ir savērptais stikloto fasāžu risinājums, ko papildina balkons.
Mūsdienu viesnīcu, biroju un dzīvojamo namu apvieno kopīgā kvartāla vēsture, kas sākās ar fabrikanta Rūtenberga 19. gadsimtā būvētajām ēkām, mūsdienīgs plašs pagalms un autostāvvieta. Tajā zaļie augi, pārsvarā skujeņi, izvietoti ietvarkastēs, un dažiem kokiem izmeklēta vieta ārtelpas perimetrā, kur tiem nodrošināts pietiekams zemes slānis. Barjera, kas regulē piekļuvi pagalmam, attur lētas auto novietošanas tīkotājus, jo stāvvieta paredzēta tikai biroja darbiniekiem un klientiem. Loģiski, ka brīvdienās tā ir tukša un nama iedzīvotājiem uz mašīnām nav jāskatās.
Autostāvvietas dzīvokļu īpašniekiem ir rezervētas pazemes līmeņos, kur tās ir marķētas citādā krāsā nekā biroja un viesnīcas klientu transporta vietas. Iebraukšana divu līmeņu pazemes autostāvvietās, kur vieta paredzēta 174 mašīnām, izbūvēta no Antonijas ielas. Pa visu pazemes līmeņa perimetru eksponētā pāļu siena rada drošības izjūtu un ir pārskatāma ekspluatācijas laikā. Pazemē izbūvēti rezervuāri lietus ūdens savākšanai, kamēr pilsētas tīkli ūdeni lietus laikā neuzņem. Autostāvvieta nav apsildāma, bet ir nosiltināta, lai pilnībā izmantotu pazemes priekšrocības - ziemas apstākļos tajā ir siltāk, bet vasarā - vēsāk.
Ēkas «Futuris» promocija notiek, spēlējoties ar Gustava Klimta vārdu, it īpaši slaveno gleznu «Skūpsts» (The Kiss, Der Kuss), kura var raisīt gan kaisli, gan estētisko pārdzīvojumu. Austriešu ornamentālā simbolista zelta perioda darbi mūsdienu mārketinga speciālistiem ir zelta bedre. Tiek uzskatīts, ka Klimts, lietojot zeltu, brūnos, dzeltenos un zaļos toņus, savulaik ir iedvesmojies no bizantiešu mozaīkām Ravennas San Vitale baznīcā. Arī Andris Kronbergs nav vienaldzīgs pret Itāliju, tomēr arhitekts izvēlas citas krāsas, un viņa ēkā jūgendstilu var atsaukt atmiņā tikai pātagas cirtiena līnijas fasādes apmetumā.
Arhitekts, meklējot atslēgu fasādes plastikai, to atrada Vīnē, Klimta darbos. Vērīgi ielūkojoties gleznotāja otas rakstā, ir pamanāma uzmācīga vertikālo triepienu dominante. Tā, lūk, vēsi tumsnējā krāsu gammā ieturētie balkona margu elementi kļuva par otro ēkas fasāžu akcentu. Jāatzīmē, ka vertikālie metāla balustri ir funkcionāli droši bērniem.
Trešais estētisko apsvērumu diktētais akcents skatā no Antonijas ielas ir divas slīpās līnijas, kas sadala galveno fasādi un aicina ienākt pagalmā - neraugoties uz monumentālajiem izmēriem salīdzinājumā ar divstāvu ēku blakus.
Sešdesmit «Futuris» dzīvokļiem ir 28 plānojuma versijas - ar platību, kas svārstās no 45 līdz 145 m2, un tie ir sagrupēti ap trijām kāpņu telpām un liftu hallēm, pie kurām izveidotas telpas bērnu ratiņiem un velosipēdiem. Augstākais no septiņiem stāviem ir pirmais - 2,85 metri, pārējiem ir 2,65 metri. Iekšpagalms ar privāto dārzu pirmo stāvu iedzīvotājiem un plašas terases augšējos stāvos pilsētas centrā ir reta priekšrocība. Dažādais stāvu skaits sekciju galos dod iespēju dzīvokļiem pievienot terases, kas ir ēkas pievienotā vērtība. Apjomīgās terases, ieklātas ar Sibīrijas lapegles dēļiem, dažos dzīvokļos sasniedz to platību un dod vielu iedzīvotāju fantāzijai ne tikai gada siltajā laikā.
Ēkā iestrādātie materiāli pārsvarā ir ražoti Latvijā - ozolkoka grīdas, dzīvokļu iekšdurvis un ārdurvis, galdi izlietnēm, dažādu funkciju koka elementi, balkoni, logi, ģipškartona plātnes, alumīnija detaļas, kā arī mazās arhitektūras formas. Andris Kronbergs ir veidojis visu dzīvokļu ārdurvju dizainu, un lielajos dzīvokļu logos redzams arhitekta iecienītais verandas stiklojuma motīvs. Dzīvokļu interjerus attīstītājs pasniedz kā «bez noteikta stila virziena - nedaudz no klasikas un nedaudz no mūsdienu tendencēm», kas neierobežo iemītniekus iekārtošanās procesā. Moldingi gar visu istabu perimetru simbolizē tradicionālās vērtības. Gar logailām tie atkāpjas no sienām, un tas ļauj noslēpt aizkaru vadotnes.
Attīstītājs ēku «Futuris» pozicionē kā «īstu pilsētnieku namu» Rīgas klusajā centrā, un salīdzinoši garais ceļš līdz tās realizācijai atbilst galvaspilsētas tradīcijai - septiņas reizes nomērīt un vienu reizi nogriezt. Bez liekas steigas ir padarīts liels darbs. Garais materiālu un iekārtu uzskaitījums, ko garantē piegādātāju zīmoli, ļauj vilkt paralēles ar labākajiem pagājušā gadsimta sākuma īres namiem, kurus turpat netālu cēla pēc Pēkšēna un Laubes projektiem. Arī to būtība nav bezgaumīgais fasādes dekors kā ārēji bagātīgajos Eizenšteina namos, bet gan augstas kvalitātes plānojums un patiess komforts, ko sniedza sava laika sanitārās un siltuma tehnikas ierīces.
Mūsdienās, kad komforts ir pašsaprotama lieta, jaunam dzīvojamajam namam ir jābūt energoefektīvas un ilgtspējīgas būves paraugam. Liela daļa ēku kompleksa būvniecībā izmantotie materiāli un risinājumi energoefektivitātes veicināšanai, gaisa kvalitātei, skaņas izolācijai un apgaismojumam tādā līmenī un apjomā Latvijā tiek lietoti pirmo reizi. Ēkas attīstītāji ir investējuši sarežģītos būvniecības risinājumos - izmantotie materiāli un metodes uzstādījušas jaunu kvalitātes standartu dzīvojamo ēku celtniecībā.
Biroju ēka «Z1» ir būves atkārtotas lietošanas piemērs. Mūsdienās par 1902. gadā celtās A. G. Rūtenberga cigāru un papirosu fabrikas sešiem stāviem liecina tikai pagājušā gadsimta sākuma attēli un ēkas ziemeļaustrumu galā saglabātais kāpņu telpas apjoms. Otrā pasaules kara laikā ēka tika daļēji sagrauta un pēc tā visai primitīvi atjaunota. Tagad garajam korpusam gar Zaļo ielu ir nojaukts padomju laikā uzceltais stāvs, atjaunoti vēsturiskās ķieģeļu mūra fasādes pirmie trīs stāvi, kā arī metāla konstrukcijās uzbūvēti divi augšējie, kopumā nepārsniedzot nojauktās ēkas daļas augstumu. Galvenā ieeja no Zaļās ielas iezīmēta ar stiklotu fasādes daļu, aiz kuras atveras ātrijs divu stāvu augstumā. Centrālā kāpņu telpa apvieno liftu halles un higiēnas telpas.
Biroju izveides un iekārtošanas politika ir saprotama - notiek vienošanās par ilgtermiņa īri, tai seko nākamā īrnieka izvēlēta interjera dizainera projekts un attīstītāja uzraudzīta būvnieka darbs. Ofisu telpu funkcionalitāti katrs īrnieks plāno individuāli, redzam gan plašas telpas ar ainavisku plānojumu, gan sadalījumu mazākos kabinetos - atkarībā no uzņēmuma darbības specifikas. Nolūkā ekonomēt ekspluatācijas izdevumus un līdz ar to samazināt tēriņus par koplietošanas telpām apsaimniekošanas līgums mākslīgo klimatu telpās paredz nodrošināt darbadienās un darbalaikā. Logi ir atverami, tā dodot svaiga gaisa iespēju darbaholiķiem vakara stundās.
Rīgas centrā dažviet jūgendstila daudzstāvu mūra īres nami pastāv līdzās vecajai koka apbūvei. Arī šeit mūsdienīgi dizainētais trīs ēku kopējais pagalms robežojas ar savu emocionālo pretmetu - 19. gadsimta divstāvu koka māju un tās malkas šķūņiem, kas atrodas ārpus attīstītāju ietekmes robežām. Mazstāvu apbūve iepretī viesnīcas ēkai kontrastē ar to, bet vienlaikus rada pilnvērtīgu pilsētas vēstures ainu, un varam uzskatīt, ka kvartālam ir paveicies - tas ietver visus «jūgendstila metropoles» elementus.
Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu sadaļa «Teritorijas fragmenti ar atšķirīgiem apbūves noteikumiem» kopš tās pieņemšanas 2006. gadā ir bijusi strīdus objekts skrupulozo prasību dēļ. Apskatītā kvartāla piemērs rāda, ka arī pamesta rūpnīca, brutāla padomju apbūve un grausta vieta bez «atšķirīgām» regulācijām var nospēlēt neglītā pīlēna lomu Rīgas centra stāstā ar laimīgām beigām. Ja vien darbojas lietpratīgs režisors, lasi - attīstītājs un talantīgs dramaturgs, lasi - arhitekts.
LatvijasArchitektūra #1(105)/2013
