Ideja, rasējumi, būvlaukums - katrs celtniecības projekts sākotnēji tiek izlolots arhitekta galvā, fantāzijām un asociācijām pamazām pārtopot reālos apveidos. Dzīvojamo māju kompleksa «Saules republika» arhitekts Uģis Zābers iedvesmu meklēja Saulkrastu liedagā un jūras viļņu izskalotos krastos - vietā, kur vienojas gaisma, ūdens un baltā pludmales smilts. Tāpat kā šīs trīs stihijas sastopoties veido visneiedomājamākās formas un krāsu nianses, tā arī arhitekts, savienojot tradicionālus materiālus un tehnoloģijas ar oriģinālu pieeju formai un telpas organizācijai, ir izveidojis vizuāli iespaidīgu ēku ansambli.
«Saules republika» ir viens no lielākajiem dzīvojamo māju kompleksiem Latvijas kūrortpilsētās. Tajā gandrīz 2 ha platībā (19 590 m2) izvietotas septiņas četrstāvu ēkas ar 123 dzīvokļiem (kopējā platība - 90 818 m2), terasēm (kopējā platība - 20 955 m2) un pazemes stāvvietu 137 automašīnām. Šis 15 miljonus eiro vērtais projekts ar savu oriģinālo arhitektūru, liedaga tuvumu, ziemeļniecisko ainavu un salīdzinoši netālo atrašanos no Rīgas padara to īpaši pievilcīgu potenciālajiem pircējiem un iedzīvotājiem, jo dod iespēju baudīt gan dabas tuvumu, gan sabiedriskās dzīves ērtības. Pateicoties veiksmīgam arhitektu darbam un Saulkrastu pilsētas domes nosacījumiem, ir maksimāli izdevies saglabāt sākotnējo piejūras ainavu un teritorijas reljefu.
«Saules republikas» vēsture aizsākās 2005. gadā, kad arhitektu birojam «Sīlis, Zābers un Kļava» tika pasūtīts projektēt dzīvojamo māju kompleksu. Straujā pirmskrīzes nekustamo īpašumu tirgus attīstība noteica savus tempus, un 2007. gada janvārī bijušajā Saulkrastu sanatorijas teritorijā sākās celtniecība. Diemžēl jau nākamais gads ieviesa korekcijas, un būvniecību nācās apturēt. Uz to brīdi bija paveikti jau 75% celtniecības darbu. Taču attīstītājam veiksmīgi izdevās piesaistīt investorus un pēc pusotra gada atsākt būvdarbus, lai 2011. gada nogalē ēku kompleksu nodotu ekspluatācijā.
Sākotnējā arhitekta ideja ieguva fizisku veidolu saskaņā ar ainavu un spēlē ar materiālu un formām. Ēkas ir lakoniskas - bez dekoriem, bet katra dzīvokļa novietojums pret pārējiem rada rotaļīgu iespaidu un neatstāj vietu vienmuļībai. Rotaļīgumu spilgtina vertikālā perspektīva - namu apjomi samazinās vertikālā virzienā, ar katru nākamo stāvu kļūstot mazāki, turklāt uz pilsētas pusi fasādes ir vairāk slēgtas, bet uz jūras pusi dominē stiklojums.
Teritorijā ēkas izvietotas tā, lai, ejot caur kompleksu, no dažādiem punktiem ikreiz pavērtos pilnīgi jauni rakursi, te atsedzot vai noslēpjot kādu no septiņiem namiem. Horizontālais fasāžu dalījums, masīvām dzelzsbetona fasādes joslām mijoties ar nepārtrauktām logu rindām, rada optisku ilūziju, ka ēkām četru stāvu vietā ir tikai divi. Gaisīgu efektu kompleksam piešķir arī citi arhitektoniski paņēmieni. Pirmo stāvu nesošās konstrukcijas ir veidotas kā brīvstāvoši dzelzsbetona balsti, bet stiklotās alumīnija konstrukcijas saules gaismai ļauj iekļūt visā stāva platībā.
Arhitekts Uģis Zābers, akcentējot telpiski sarežģītu arhitektūru, materiālu izvēlē priekšroku dod tradicionālām vērtībām - stiklotām alumīnija konstrukcijām un dažādu smilšu toņu apmetuma plaknēm. Kopiespaida efekts ir panākts, ritmiski komponējot šos divus atšķirīgos materiālus. Sākotnēji fasādei tika izvēlēts Saulkrastu liedagam raksturīgais smilšu tonis, taču būvniecības procesā, kad viena ēka tika nokrāsota, nācās secināt, ka kopējā noskaņa veidojas pārāk vienmuļa. Un arhitekts pieņēma lēmumu dažādot paleti. Rezultātā atsevišķas fasādes daļas tika nokrāsotas katra savā tonī, saglabājot asociācijas ar smiltīm. Tas izrādījās veiksmīgs risinājums, kas papildus akcentē katra atsevišķā nama telpiskumu un veido interesantu krāsu saspēli.