Teksts: JĀNIS DRIPE, ARHITEKTS. Foto: INGUS BAJĀRS, AINARS MEIERS
Zeimuļs – pakārtotības dominante
«Zeimuļs» ir notikums Rēzeknes, Latgales un Latvijas arhitektūrā, spožs jaunu vārdu - Rasas Kalniņas un Māra Krūmiņa - pieteikums valsts arhitektūras kopainā un sāpīgi skarba mācībstunda par ētiskajām, varas un koleģiālajām attiecībām katra objekta tapšanas «mīlas trīsstūrī» - arhitekts, pasūtītājs un ēkas būvētājs. Nupat jau pusgadu dzīvojam ar šo telpiski sarežģīto būvi, profesionālām atziņām kolekcionējam kolēģu un lietotāju atziņas žurnālos «A10 - New European Architecture» (Nīderlande), «A 12», «Latvijas Būvniecība» un portālā a4d. Baudām visiem svarīgo izjūtu, ka arhitektūra var būt tik sociāli nozīmīga, ka sabiedrībā tai ir īpaša vieta - no pilsētas tēla un vietzīmes lomas līdz jauniešu kulturāli garīgajai renesansei un vēlmei palikt savā pilsētā un valstī. Sākums ir 2007. gada konkurss un radoša sacensība ar «Jaunromānu un Ābeli», «India», «SZK» un citiem pieredzējušiem kolēģiem. «Saals» (R. Kalniņa un M. Krūmiņš) uzvar - to paziņo mūsu kolēģi žūrijā U. Balodis, P. Blūms, D. Dzedone, L. Čudare, mākslinieks O. Zvejsalnieks un pilsētas ierēdniecība. Kas tad ir uzvaras pamatā? Uzdrošinos teikt, ka ļoti personīga un izjusta attieksme no kopmēroga līdz detaļām. Ne R. Kalniņa, ne M. Krūmiņš nav no Latgales puses, bet viņu iedziļināšanās pilsētas un vietas niansēs ir ievērības cienīga.
![]()
Ir teika par seno latgaļu apmetņu un vēlāk Rēzeknes fogtu rezidences pilskalna pazemē dzīvojošo valdnieka meitu Rozi, kura, protams, gaida to īsto, un tad par burvi, kurš paceļ zemi gaisā un sprauž zīmuļus zemē, un… cik tālu jūs esat gatavi ticēt teikas stāstam un telpiskam tā iemiesojumam arhitektūrā? Kāds pragmatisks intelektuālis var droši teikt, ka tā ir arhetipiski naiva pieeja vietas zīmološanā. Bet interesanti, ka autoriem izdevies rast plūstošu pāreju no teikas vēsturiski romantiskās daļas uz arhitektoniski telpisko. Teikas turpinājumu ar «Zeimuļa» radītāju interpretāciju. Zīmuļi kā zīmoli tagad ir Rēzeknes 21. gadsimta folkloras elements, un paši pilsētnieki teiku stāsta arhitektu valodā.
Vietas iepazīšanas un iemīlēšanas stāstā ietilpst arī autoru fiksētās Rēzeknes koka arhitektūras mežģīnes, sarkanā ķieģeļa arhitektūras mantojums, sociālisma laikmeta uzslāņojums Brāļu Skrindu un Dārzu ielas virzienā, Rēzeknes upes vecās gultnes novērtējums un, protams, pilskalns. Tā pieminekļa statuss un fiziskais lielums ar Livonijas laika pils drupām virsotnē ir telpiskās saspēles smaguma punkts un arguments.
Te arī sākas «Zeimuļa», kas konkursa laikā vēl bija ar internacionālāku nosaukumu «Caran d’Ache», arhitektūras vērtējums. Ēkas panākuma atslēgas vārds ir pakārtotība. Tā respektē vietas dominanti Rēzeknes pilskalnu, jaunā radošo pakalpojumu centra apjoms apliec pilskalnu, plastiski sekojot vecupes gultnes virzienam. Apjoms ar divām zīmuļu vertikālēm sistēmiski dalās mazās vienībās, līdz, paturot ansamblisko vienotību, atdala tūrisma informācijas centru un Latgales amatniecības veikalu atsevišķā apjomā. Varbūt interpretācija par kādreizējo priekšpili vēsturiskajā ansamblī? Skatos no pilskalna skaidri nolasāma ideja par 5. fasādi - seduma un graudzāļu zaļajiem jumtiem, kas ģeoloģiski zemākajā vietā pilskalna pakājē un pakārtotības zīmē uzrunā savu daudzus gadsimtus vecāko kaimiņu 21. gadsimta arhitektūras valodā. Gājēju takas ap pilskalnu tiek attīstītas un kopā ar terasēti ainavisko pieeju no Brāļu Skrindu ielas iesaista jauno objektu pilsētas audumā un kājāmgājēju ceļos, kamēr autotransports ērti piekļūst no Dārzu un Krasta ielas.
Ievadā daži citāti no ēkas autores, kolēģu arhitektu un citu laikabiedru vērtējumiem par jauno Radošo pakalpojumu centru.
Rasa Kalniņa: «Ir pagājis pārāk īss laiks, lai uz šo procesu varētu paskatīties no malas. Projektēšanas un būvniecības laikā esmu teikusi vairāk paldies nekā visā mūžā kopā. Paldies Eiropai, Rēzeknei un pilskalnam. Paldies meitai Rūtai, radiem un draugiem. Man «Zeimuļs» visus šos 5 tapšanas gadus ir bijis kā otrs bērns. «Zeimuļs» ir sācis savu patstāvīgo dzīvi, pilns bērnu čalu un radoša gara. Par to ir prieks, jo tikpat svarīgi, kā radīt skaistu ēku, ir tas, lai šī ēka būtu piepildīta ar dzīvību.»
Uldis Balodis, arhitekts, konkursa žūrijas loceklis: «Tā ir patiesi mūsdienīga un pilsētai vajadzīga būve. Arhitekte Rasa Kalniņa un viņas kolēģi ir burtiski piespieduši uzlabot būvniecības procesa kvalitāti Rēzeknē un - galvenais - parādījuši, ka arī provincē var iecerēt un īstenot nozīmīgas lietas. Man ir patiess prieks, ka arhitektūras metu konkursa žūrijas lēmums ir guvis šādu piepildījumu.»
Ināra Groce, žurnāla «A 12» redaktore: «Būves ārējam veidolam bija jākļūst par pilsētas atpazīstamības simbolu un kvalitatīvas būvkultūras paraugu.»
Anita Antenišķe, arhitekte, fragments no raksta žurnālam «A10»: «Novietne rosināja ēku iegremdēt nogāzē tā, lai piektā fasāde - triangulētais zaļais jumts, ko veido 87 dažādas trīsstūru slīpnes vairāk nekā 3000 kvadrātmetru platībā, kļūtu par būves tēla galveno iezīmi. Šī saudzīgā pieeja sarežģītajai vēsturiskajai vietai kopā ar gaismas risinājumiem un labu tiesu arhitektūras humora ļāva uzvarēt konkursā septiņu projektu sacensībā.»
Ervīns Koncevičs, būvfirmas «Re&Re» projekta vadītājs: «Objekts ir interesants un savdabīgs, taču vienlaikus arī ļoti sarežģīts. Tas būtu liels izaicinājums jebkuram būvinženierim. Būvniecības gaitā neparedzēto ģeoloģisko apstākļu dēļ tika mainīta ēkas pamatu konstrukcija un pāļu iegremdēšanas metode. Urbšanas vietā 278 pāļi tika iedzīti ar hidraulisko metodi. Šādu risinājumu
akceptēja arī VKPAI, gan nosakot, ka uz pilskalna jābūt vairākiem grunts kustības novērošanas reperiem.»
Katrs akcentē kādu ēkas kvalitāti, un visi kopā veido kopainu no konkursa ieceres līdz pilsētas simbolam. Man šķiet, ka pēdējo gadu konkursu praksē šī ir jaunbūve, kas īstenota vistuvāk autoru sākotnējai iecerei. Īpaši svarīgi ir tas, ka mets jau paredzēja visu objekta komplicētību - no augsta gruntsūdens līmeņa vecupes gultnē, kvalitatīvi izpildāmām sarežģītas konfigurācijas monolītā betona konstrukcijām (jo betona virsma ir dominējošais materiāls iekštelpu sienu apdarē!) līdz zaļo jumtu izveidei, savērstiem zīmuļu apjomiem un ainaviski niansētam teritorijas labiekārtojumam ap objektu.
Veiksmes gadījumos saulvežu parasti piesakās krietni vairāk par īstajiem, bet dažas objektīvas sakritības varam minēt pilnīgi noteikti. Konkursa žūrijā Pētera Blūma personā bija noteikti un stingri pārstāvētas VKPAI intereses un prasība pēc pilskalnu respektējoša un kontekstuāla risinājuma, bet latgaliskais nervs un ambīcija lika izšķirties par arhitektonisku ieceri ar augstu neparastības un atpazīstamības potenciālu. Un «Saals» autori pilskalna teikas stāstu konkursa projektā, raksturojot īpašo novietni, veidoja sekojoši - «... tur palika brīva vieta, kur visiem maziem Rēzeknes bērniem augt lieliem, gudriem un īpašiem. Un burvis iesprauda zemē zīmuļus - tur sakāpa pusaudži paši pazīmēties un savas lielās idejas citiem parādīt. Lai Rīgas kungi brīnās!» Un vēl - pietuvinātos skaitļos objekts izmaksāja 6 miljonus. No tiem 5 miljoni bija ES finansējums, bet atlikušajā miljonā 2 daļas ir pašvaldības, 1 daļa valsts naudas. Piekritīsiet, ka novada ambīcijas vieglāku sirdi var īstenot par naudu, kas dzimusi tālu Rietumos.
Tas kārtējo reizi apliecina patiesību, ka arhitektūras projekta sacerē nav mazsvarīgu detaļu - vietas konteksts, literārais stāsts, saruna ar pasūtīju un viņa domas samērojums ar arhitekta ieceri, radoša cilvēka (arhitekta) ambīcijas un pazemība reizē, spēja kalpot sabiedrībai un redzēt savu darbu laika kontekstā, tēlā un detaļās integrēt apkārtni un nepazaudēt sevi, un gādāt, lai tas viss ir estētiski jēgpilni, funkcionāli un konstruktīvi loģiski un vēl arī neskrien ārā no maka. Es liriskā manierē uzskaitīju komponentus, kas daudzos arhitektu darbos pilnā apjomā nav atrodami, vien tāpēc, ka šajā darbā es saskatu patiesus centienus šos uzstādījumus novērtēt un piedāvāt profesionālas atbildes.
Turpinot stāstu par pilsēttelpas kontekstu, jāmin ainaviski veiksmīgs vecupes gultnes izmantojums. Atbalsta siena ar pārkares gājēju ceļu gar plaši stikloto fasādi un zemākās reljefa daļas šķērsojumi ir organiska Radošo pakalpojumu centra sastāvdaļa. Monolītā betona konstrukcijas un etnogrāfiskie raksti bruģa segumā ir labā saspēlē ar ēkas arhitektūru un līdzīgu rakstu dabīgā šīfera trīstoņu kompozīcijā abu vertikālo akcentu apdarē.
Pašas ēkas kopējo apjomu nevar analizēt tradicionāli skatāmu ielas fasāžu vai ielas telpas kontekstā - ir slīdošs atsevišķu ēkas daļu un detaļu virknējums no gājēju ceļa gar vecupes krastu, ir zemā skatupunkta koptēls no auto stāvvietas pilskalna pakājē, ir mainīgi rakursi, no gājēju takas serpentīna tuvojoties «Zeimuļam» no Brāļu Skrindu ielas, un aptverošs skats no pilskalna. Ja būtu īstenots autoru piedāvātais ceļš uz pilskalna virsotni, es, iespējams, kā īpašu izceltu pēdējo rakursu. Kopumā svarīgi, ka nevienā skatā nav manāma telpiska vienaldzība - autoru piedāvāto vietas konteksta risinājumu var nepieņemt, var ēkai piedēvēt ekspresionisma un dekonstruktīvisma pazīmes, bet arhitektu koncepcija ir nolasāma pārliecinoši.
Dodamies ēkā iekšā. «Zeimuļa» logo virs galvenās ieejas (arhitekta Māra Krūmiņa darbs) ir saskaņā ar ēku un ansamblī lietotajām rakstu zīmēm. Arhitektoniski tīrās betona plaknes uzrunā tieši un nepastarpināti, pārliecinoši - ne pašmērķīgi. To saspēle ar gaiša koka grīdām, tāda paša koka iekārtu, paaugstinājumu, fona un akustiskajiem paneļiem dod telpām nepieciešamo intimitāti. Bet patur lietu tīrību un materiāla īstuma izjūtu. Gaumes lieta ir lielformāta skalu pinuma rāmji sienu un griestu apdarē, bet to etnogrāfiskā izcelsme, akustiskās īpašības un labā materialitāte ir neapstrīdama. Lielie cipari ar līmeņu norādi un krāsu atšķirību komunikāciju zonās palīdz ērti orientēties šķietami komplicētajā plānojumā. Sienu savērsumi un netradicionālas logu formas piešķir ēkai to dinamiku, kas tik raksturīga jaunības laikam. Centrs ir radīts lietotājiem no 3 līdz 25 gadu vecumam. Ja mana gaumes izjūta tiecas būvi no koptēla līdz detaļām vienkāršot, tad nekautrīgi atgādinu sev savus 60.
Ēkas iekštelpa, tās betona virsmu kvalitāte, labojumi un krāsojumi, atsevišķu telpu apdare un gaismas ķermeņu komplektācija būves tapšanas procesā ir bijis radošu kauju placdarms. Man šķiet, ka interjera koncepcijas autors Artūrs Igoveņš ir bijis veiksmīgs kompromisu atradējs - ēka nav zaudējusi koptēlu. Bet Sidnejas operai raksturīgas iezīmes šajā Rēzeknes simbolā ir bijušas - uz ēkas atklāšanu pērnā gada vasaras nogalē arhitekti uzaicināti netika.
Kopš 2012. gada 1. septembra ēka dzīvo savu īpašo dzīvi, un tai piemīt viss augšminētais ar dažām profesionālām un sociālām piebildēm - Radošo pakalpojumu centrs ir kļuvis par Rēzeknes simbolu, lepnumu un ambīciju piepildījumu. Mājā ir dzīvība, tur 61 izglītības programmā un 4400 kvadrātmetros dzied, dejo, šuj, veido, zīmē, vingro, spēlē šahu un dambreti, fotografē, dzīvo, svin, ēd, dzer kafiju un runā kafejnīcā «Rositten», iepērkas veikalā «Lāde», koncertē, prezentē un klausās.
Šajā arhitektūras darinājumā ir apstiprinājusies dzīves patiesība, ka pazemību un piekāpību, pakārtotību lietu hierarhiskajai kārtībai var atļauties patiesi stiprais un pārliecinātais. Respektējot Rēzeknes pilskalna dominanti, ir radīta pakārtota un pašvērtīga pilsētas vietzīme, kurā viss notiek pašmāju, valsts un starptautiskā līmenī.
LatvijasArchitektūra #2(106)/2013
