Olaine kā pilsēta, šo statusu ieguvusi 1967. gadā, salīdzinoši ir vēl bērna autiņos. Tās izaicinājums ir aktīvi likt pamatus savai pilsētvides tradīcijai un radīt jaunus objektus ar izcilu kvalitāti, kuros nākotnes cilvēki saskatītu kultūrvēsturiskas vērtības, un tam ir visi priekšnosacījumi. Pilsēta atrodas tuvu Rīgai, rūpnīcas strādā un maksā nodokļus. Pierīgas pašvaldībās pēdējā desmitgadē iedzīvotāju skaits ir audzis, un Olaine nav izņēmums, turklāt attīstību veicina atrašanās pie valsts nozīmes autoceļa. Pilsētas jauneklīgums ir iemesls objektīvi daudzajām funkcionālajām vajadzībām, ko vajag apmierināt soli pa solim. Pašvaldība ir realizējusi tādus projektus kā pilsētas peldbaseins, apjumta slidotava un stadions. Pēdējos gados esam pieredzējuši vairāku vērienīgu parku projektu īstenošanu gan Rīgā, gan Jūrmalā. Modri sekojot tendencei, olainieši 2008. gadā nolēma plānot sava Mežaparka labiekārtojumu.
Aktīvā pašvaldības būvpolitika ir kā medus maize arhitektiem, it īpaši jaunajiem - piepildīt laikmetīgas ieceres un gūt pieredzi. Savu izdevību Olainē ir izmantojis arhitekts Andrejs Daukšis. Par parka labiekārtojuma enkurobjektu kļuva jaunprojektējamā brīvdabas estrāde, kas Latvijā ir gandrīz strukturāls objekts, ja aizņemamies terminu no banku sektora. Tā nodrošina tautai iespēju sanākt kopā. Lai arī attīstības plānā jaunā estrāde nav bijusi paredzēta, tomēr izšķiršanās būvēt to Mežaparkā bija šāviens desmitniekā, jo arī šis parks Olaines kontekstā ir strukturāls. Tas savieno divas pilsētas daļas: vēsturiski pirmo dzīvojamo mikrorajonu, ko var saukt par centru, ar otru - jaunāko mikrorajonu. Parka promenādi cilvēki izmanto savās ikdienas gaitās.
Estrādes novietnes izvēli noteica vairāki apsvērumi. Kā samērā lielai būvei tai ir loģiski atrasties tuvāk pilsētas centram platākā parka joslā starp meža meliorācijas grāvi un promenādi, tādējādi iegūstot gan nosacīto fona apbūvi, kura atbrīvo jaunbūvi no atbildības spēlēt absolūtu telpisko solo, gan īsāku attālumu no inženierkomunikācijām, gan iespēju izvēlēties vietu, kur izcērtams vismazākais koku skaits. Estrāde apzināti ir orientēta uz mežu, lai pasākumu troksnis mazāk traucētu iedzīvotājiem.
Uzslavēšu pašvaldību par uzticēšanos jaunajam arhitektam. Būvapjoms perfekti atbilst pilsētas garam un ir devis fascinējošu rezultātu. Jaunā estrāde ir laikmetīga un savā vizuālajā izteiksmē unikāla visā Latvijā. Tajā jūtama autora brīvā mākslinieciskā izpausme. Estrādes veidols ir radies trīs konceptuālu dzinuļu iespaidā. Tie ir: vienkāršā formu valoda, zelta griezuma likuma ievērošana būvelementu proporcionēšanā un materiālu ilgizturīgums (arī pret vandalismu). Lakoniski ģeometriskais apjoms un toņu palete tiešām strādā kā gleznu rāmis, kas maksimāli izceļ mākslinieku uz skatuves.
Par brīvdabas estrāžu projektēšanu Latvijā pamatīgu pētījumu nav, taču ir pamanāmas dažas likumsakarības. Pēdējā desmitgadē lielākoties rekonstruētas jau esošās estrādes, uzliekot projektētājiem zināmus ierobežojumus. Jaunbūvētu estrāžu nav daudz, un tajās arvien mazāk izmanto koku. Daļa esošu estrāžu nolietojas un ir sliktā tehniskajā stāvoklī.
Andris Zabrauskis, viens no nedaudzajiem Latvijas akustiķiem, estrāžu tipoloģijā izdala trīs grupas. Pirmā - koru estrādes (no 500 izpildītājiem), piemēram, lielās Rīgas Mežaparka Dziesmu svētku un reģionālās estrādes. Otrā kategorijā jānodala mazās (līdz 50 izpildītājiem), paredzētas galvenokārt dabīgās skaņas priekšnesumiem. Tieši šo veidu iemieso vēsturiskās gliemežnīcas un citas formas būves ar slēgtu aizmuguri un skaņu pastiprinošām atstarojošām sānu un/vai nojumes plaknēm. Trešā grupa mūsdienās ir visaktuālākā, un tajā ietilpst universālās estrādes. Tās piemērotas vairākiem mērķiem - apskaņotiem elektroakustiskiem koncertiem, dabīgas skaņas priekšnesumiem, dejām u.c.
Pēc akustikas teorijas, vienlīdz kvalitatīvi nodrošināt daudzas savstarpēji pretrunīgas funkcijas vienā būvē nav iespējams. Tāpēc jānosaka galvenā funkcija, bet pārējās prasības jāpakārto atbilstoši iespējām. Tāpēc arī nav vienota tipa universālās estrādes, un prioritātes nosaka pasūtītājs, parasti pašvaldība. Projektēšanas uzdevumam jātop konsultācijās ar akustikas, apgaismojuma, elektroapskaņošanas nozares speciālistiem un koncertu producentiem. Vairākus simtus latu ir vērts veltīt, lai arhitektūra tomēr sakņotos dziļi funkcijā, nevis otrādi.
Olaines pašvaldības uzdevums bija nodrošināt pašmāju māksliniekiem iespēju publiski uzstāties ar primāri apskaņojamiem priekšnesumiem. Sēdvietu skaits (500) izvēlēts atbilstoši pilsētas izmēram. Taču šo skatījumu var saukt arī par nedaudz tuvredzīgu, jo pati Olaine sevi pozicionē kā dinamiski augošu un ar labu infrastruktūru apveltītu Rīgas satelītpilsētu. To pierādīja arī pirmā vasara, kad estrādes profesionālā līmeņa koncertu apmeklējums piepildījās un lika apjaust, ka sākotnējā funkcionālā programma ir bijusi pārāk pieticīga. Diemžēl primāri apskaņojamu brīvdabas estrāžu piemēru mums Latvijā nav daudz. Interesenti zina Stelpes Pīlādžu mototrases estrādi. Apceļojot Daugavas kreiso krastu, esmu ievērojusi nelielu Sēlpils estrādi, kurai, man šķita, ir līdzīgas funkcionālās ievirzes. Labprāt apzinātu vēl citas.
Izmēģinājumu un kļūdu metode nav peļama tik tālu, cik tā netraucē sasniegt labu funkcionālo risinājumu. Olainē arhitekts ir uzteicams, jo ir projektējis ambiciozāku funkcijas iemiesojumu. Piemēram, skatuves izmērs ļauj uzvest jau vidēja lieluma pasākumus. Savukārt veiksmīgais objekta izvietojums parkā neierobežo tālāku kompleksa paplašināšanu, bet ir skaidrs, ka jāapsver virkne iespējamu uzlabojumu. Māksliniekiem ir nepieciešamas ģērbtuves, palīgtelpas un aizkulišu zona, bet kravas auto - atbilstošs piebraucamais ceļš un stāvvieta. Profesionālu pasākumu piesaistei vēlama arī papildu sēdvietu izbūve.
Neparasts un Latvijā inovatīvs ir asimetriskais estrādes portāla risinājums. Labajā malā izveidota divstāvīga platforma savā miniatūrā rāmī. Autora iecere bija dažādot estrādes funkcionālo lietojumu, paredzot balkonu gan uzrunām, gan solo priekšnesumiem, gan citiem radošas izdomas pilniem trīsdimensionāliem uzvedumiem, piemēram, dīdžejiem. Telpiski estrādes portāla, platformas un aiz tās paslēptā tualešu namiņa sajūgums atrisināts ar jumtu kaskādi. Scēniska lietusūdens novadīšana ir interesanta kā arhitektūras sastāvdaļa, bet lieka monumentālai estrādei, kur galveno uzsvaru ir pelnījis skatuves mākslinieks. Tajā pašā laikā 7 m augsts un 6 m dziļš portāls ilgstošā vējainā lietū no ūdens pilēm pasargā nosacīti. Papildnojume skatuves vidū aizmugurē situāciju uzlabo nepietiekami, jo vaļējās skatuves kabatas, lai arī elektroakustikai noderīgas, ir pretrunā ar šiem centieniem.
Veiksmīgs ir portāla ietvars - nelielais iedziļinājums pa kreisi un uz augšu dod iespēju paslēpt neglītās viesmākslinieku sastatņu malas, taču vienlaikus tās arī ierobežo kopņu maksimālo izmēru, līdz ar to arī pasākumu lielumu. Skatuves inženieri gan norāda, ka būtu bijis lietderīgi tik pamatīgās konstrukcijās paredzēt gaismas un skaņas aparatūras piekares iespēju. Tas palētinātu pasākumu aprīkojuma izmaksas. Gribas ticēt, ka to vēl var ieviest. Iespējams, var atvieglot arī priekšējo gaismu un skaņas ierīkošanu, paredzot tam brīvstāvošus stabus 4-5 m pirms skatuves malas.
Eksponētais monolītais dzelzsbetons, cik var spriest pēc iepriekšējiem Daukša darbiem, ir viņam tuvs. Ēkas formu valoda rosina asociācijas gan ar pagājušā gadsimta funkcionālisma revolūciju, gan ar brutālisma periodu, gan ar japāņu meistaru darbiem, kuros monolītais dzelzsbetons ir ļoti iecienīts. Tualešu bloka apjoma siltāka koka brusu apdare vizuāli nodala vienīgo slēgto telpu apjomu no pārējās vaļējās vēsās dzelzsbetona struktūras. Latvijā tādas ēkas allaž ir profesionāļu apjūsmotas, bet tautā - strīdīgas.
Estrāde kā tīri vizuāls objekts ir acīm tīkama un estētiska. No nepilnībām visnotaļ varētu izvairīties, ja vien pašvaldība vai projektētājs atrastu iespēju savlaicīgi uzrunāt nozares speciālistus. Mans novēlējums visiem, kas vēl tikai plāno ieguldīt pūles un līdzekļus jebkuras estrādes projektā, - veltiet lielu uzmanību projektēšanas uzdevuma akustikas un skatuves tehnoloģiju sadaļai.
Olaines estrāde un atjaunotais Mežaparks ir pavēruši iedzīvotājiem durvis uz veselīgāka, aktīvāka, laikabiedru cienīgāka dzīves stila iekopšanu laikmetīgā vidē. Estrādē jau ir notikuši vairāki pazīstamu mākslinieku koncerti, bet parkā publiskajos trenažieros aktīvi sporto seniori, un lapenēs siltajā gada laikā atpūšas ģimenes un draugu kompānijas. Nav tukši arī jaunie veloceliņi un dažādu vecumu bērnu laukumi. Mežaparka aprite ir ievērojami pieaugusi un ieņēmusi nozīmīgu vietu Olaines dzīvē. Paredzu, ka drīz vien to iepazīs un iemīļos arī Rīgas reģiona iedzīvotāji. Vienīgi man šķiet, ka papildu līdzeklis estrādes vai parka popularitātes pavairošanai varētu būt savdabīgāks nosaukums.