Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: INDRIKIS STŪRMANIS
Latvijas kapacitāte var likties par knapu, lai te plaši izvērstos tāds ēkas tips kā miljonāru villa, tomēr šo potenciālu jūtami audzē finansiāli spējīgu ārvalstnieku - pārsvarā Krievijas izcelsmes - ekonomiskās intereses, arī par nekustamo īpašumu. Taču miljardieru projekti ir izņēmums pat tāda prestiža zonai kā Jūrmala. Plānotā ēkas funkcija sākotnēji bija akciju sabiedrības «Latvijas Balzams» viesu nams, taču, kā jau daždien mēdz gadīties, vairāku apstākļu dēļ projekta īstenošana ievilkās septiņus astoņus gadus (starp tiem arī tāds juridisks kāzuss kā starpvalstu līgumattiecību dēļ liegums akciju sabiedrības īpašniekam uz laiku ierasties mūsu valstī).
Šajā laikā mainījās pasūtītāja ģimenes stāvoklis, kas mainīja arī ēkas funkciju: privātie apartamenti tagad ieņem lielāku platību pret nosacīti publisko zonu - viesu daļu. Projekta vajadzībām tika apvienoti divi līdzās esoši gruntsgabali. Uz viena atradās vēsturiska koka ēka, kuras žēlīgais stāvoklis jānoraksta uz bagātās kūrortpilsētas kontrastiem - ilgāku laiku te bija mitinājusies populācija, kuras šķiriskā piederība literāri tiek apzīmēta ar vārdiem «bez noteiktas dzīvesvietas». Jūrmalas apbūves tradīcijām netipiski lielais koka nams bija iekļauts kultūras pieminekļu sarakstā, un radās jautājums - ko ar brūkošo ēku iesākt. Daļa jaunbagātnieku atrod brutālus un pat krimināli sodāmus veidus, kā no tamlīdzīgiem apgrūtinājumiem savā īpašumā atbrīvoties. Šeit izeju, pārliecinot pasūtītāju par ēkas vērtību saistībā ar Jūrmalas identitāti, ļāva rast arhitekta pieredze ar savulaik augstu vērtēto «Saules nama» rekonstrukcijas projektu. Vēsturiskā celtne faktiski tika uzbūvēta no jauna, izmantojot atsevišķas būvdetaļas no oriģinālās substances, un sāka pildīt iecerētā viesu nama funkcijas; šobrīd te mitinās saimnieciskais personāls.
Tostarp ir skaidrs, ka teritorijas centrālā vieta detālplānojumā ierādīta jaunbūvei. Te uzdīgst intriģējošais jautājums par ēkas ārēji nolasāmajām arhitektoniskajām kvalitātēm jeb tautas valodā - «stilu», jo privātā objektā atslēgas figūra ir pasūtītāja personība un viņa gaume. Kopš sociālisma sabrukuma un jauna mantīgā slāņa izveidošanās Austrumeiropā pagājuši pārdesmit gadi. Kā, cik un kurā virzienā šai laikā audzis turīgo ļaužu intelekts, zināšanas, pieredze, vērtību kritēriji? Dažs «jaunais latvietis» naudu un varu apliecinošās banalitātes stilā un tēlā ir izslīpējis līdz koncepta līmenim. Tikām viena no gara brieduma pazīmēm ir savas kompetences apzināšanās - neierobežotas finansiālas iespējas ļauj pasūtīt projektus arī globālās zvaigžņu klases arhitektiem (Jūrmalā, kā zināms, ir daži paraugi). Šoreiz pasūtītāja izvēle krita uz vietējo meistaru; iespējams, tas uztverams kā cieņpilns žests nosacītajai mītnes zemei. Tikām arhitekts varējis izpausties bez budžeta skavām un klienta mākslinieciskajām iegribām, rēķinoties vien ar dažiem pieturpunktiem - projektam jābūt laikmetīgam, respektablam (lasi - pasūtītāja iespējas apliecinošam) un Jūrmalai piederīgam.
Projekta autors reiz tika ierauts ilgā un niknā publiskā disputā par konceptuālas arhitektūras vietu un jēgu; pēc viņa teorētiskā ieskata šis projekts noteikti nav piederīgs pieminētajai kategorijai. Tomēr idejisks kods, ap kuru saslēgties mākslinieciskajam risinājumam, tam bija vajadzīgs, un par ēkas pirmtēlu kļuva luksusa klases jahta ar savu specifisko dizainu - gruntsgabals atrodas kāpu ielokā tieši pie jūras. Divu kādreizējo zemes īpašumu robežjoslā, taisni iecerētā būvapjoma viducī, auga vientuļa priede, un projekta ideja iekļāva sevī dzīvo koku kā centrālo asi, varbūt mastu.
Vietas identitāte tiek izspēlēta caur dabu un dabiskiem materiāliem - koku, akmeni, stiklu -, taču tā nav etniska, Jūrmala kā Rīgas satelīts allaž bijusi multikulturāla teritorija. Izmantoto kokmateriālu daudzums kā fasādēs, tā interjerā ir iespaidīgs, taču guļbaļķu konstrukcijas, rijas, klētis un pirtiņas paliek citā dimensijā. Formāli te noteicošā ir plūdlīnija, kas pasaules modē iebrāzās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un kopā ar cēlkoku salikumiem interjerā reminiscences stīgu uzskaņo tieši uz šo laiku. Visa celtnes struktūra kārtojas ap dzīvo koku, kaut arī centrālās fasādes kompozīcijā tā nav nolasāma. Priede nav herbarizēta vai ieslodzīta augu mājā, kā to pirmajā brīdī - ieejot hallē - varētu domāt. Jūras puses fasāde atklāj, ka tai atvēlēti dabiski augšanas apstākļi, arhitektoniskajiem apjomiem grupējoties ap koku. Taču reizē ar ieceres un liektajām, vijīgi plūstošajām kompozīcijas līnijām, kuras kulmināciju sasniedz iekštelpu apdarē, arhitekti gan sev, gan celtniekiem uzstādījuši neticami sarežģītu tehnisku detalizāciju. Te nav taisnu vietu, katrs mezgls un salaidums ir risināts individuāli - tas, protams, projektu padara oriģinālu un neatkārtojamu, tostarp pašmērķīgi izšķērdīgu. Vietējo amatnieku rīcībā esošās tehnoloģijas iekšējās apdares darbiem izrādījās par vāju, bet pasūtītāja rocība ļāva izmantot neierobežotus resursus, tātad arī iesaistīt ārvalstu kompānijas ar izcilu reputāciju.
Pēdējos pārdesmit gados Latvijas arhitekti intensīvi mācījušies lietot stiklu, cīnoties ar siltumnīcas efektu, grūti kontrolējamu dabiskās gaismas daudzumu, stikla ekspluatācijas problēmām, bet apskatnieki pa to laiku locījuši poētiskas frāzes, kā «iekštelpas un ārtelpas saplūsme», «gaistošas robežas starp telpu un dabu» un tā tālāk. Kāpā iesēdināta stiklota konstrukcija, jo, pēc autoru idejas, projektam nav citu arhitektonisku virsuzdevumu kā dabas un jūras klātbūtne, vēja un ūdens smaržas sajūta, telpā izbārstītie saules bliki, ēnu spēles, kaut arī pa daļai tā ir ilūzija - klimats tiek kontrolēts. Plānojums lielāko tiesu ir atvērts, ja neskaita atsevišķas telpas ar intīmām funkcijām, taču uz ārtelpu vērstie skatupunkti pieejami un rūpīgi izsvaroti no visām pozīcijām.
Projekta autori godīgi atzīst, ka tā pirmsākumos pirms septiņiem astoņiem gadiem nemaz nav bijuši gatavi šāda līmeņa uzdevumam un, projektam iestiepjoties laikā, paši auguši reizē ar to. Ja pasūtītājs ir vēlējies iegūt ko īpašu, pārsteidzošu, tikām greznu un cēlu - un jādomā, ka taisni tā -, savu viņš ir dabūjis. Sīļa spēja uz teatrāliem efektiem ir pārbaudīta - pietiek atcerēties, piemēram, telpu telpā, oranžo milzu lodi izklaides centrā «Bowlero». Šeit arhitektūras raisītajam emocionālajam pārdzīvojumam ir pavisam cits raksturs. Apmeklētājs, kurš pagodināts būt par šī nama viesi, šķērsojot fasādes robežlīniju, nokļūst gandrīz Aizspogulijā - ar augstākās raudzes dizainu aprīkotā mežā (kāpās un jūrmalā) ar iespēju kāpt uz jahtas (piemēram, kabinetā). Turklāt interjera apdare ar savām faktūrām - koksnes šķiedrojumu, īpašas tehnoloģijas frēzējumu kokā, mozaīkas flīzēm - šai sajūtai piespēlē. Iekštelpu apdares dāsnums - kopā ar labu gaumi - un tās tehniskā perfekcija taisni aizsit elpu, taču atgādina, ka pasākums ir dziļi privāts, kaut arī objekta apjomam piemīt sabiedrisks vēriens. Valsts prezidenta apartamenti turpat aiz sētas uz šī fona izskatās gandrīz sīki. Ka tik nu sabiedrība tajā nesaredzētu ko simbolisku.
