Teksts: KRISTĪNE BUDŽE. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Raksts par Francijas dienvidu reģiona centra Monpeljē trīs laikmetīgās arhitektūras milžiem (pašvaldības ēku (arh. Ateliers Jean Nouvel), Džordža Frenčē viesnīcu menedžmenta skolu (arh. «Fuksas Studio»), kā arī bibliotēku, arhīvu un biroju ēku «Pierres Vives» (arh. «Zaha Hadid Architects»)) žurnālā «Mark» sākas ar stāstu par ilggadējo pilsētas mēru Džordžu Frenčē. Monpeljē ir veiksmes leģenda - pilsēta no 24. vietas Francijā izaugusi par astoto lielāko, un katru gadu tās iedzīvotāju skaits pieaug par 18 tūkstošiem - lielākoties tie ir medicīnas un jauno tehnoloģiju jomas jaunie profesionāļi un vārda tiešā nozīmē saulainas vecumdienas meklējoši franču seniori. Tā varētu kalpot par paraugu ne vienai vien Latvijas pilsētai. Nokopēt Monpeljē sasniegumus ir kārojušas vairākas līdzīgu parametru Francijas pilsētas, diemžēl neveiksmīgi, jo, kā holandiešu žurnālā secina raksta autors Maikls Vebs (Michael Webb), arī demokrātijas apstākļos izšķirošo lomu notikumu gaitā spēlē spēcīgas personības.
![]()
Iespējams, arī Latvijas situācijā politologu pētījums par pašvaldību vadītājiem un kultūras darbiniekiem spētu sniegt kāroto atbildi uz jautājumu: kā Rēzeknē izdevās uzcelt akustisko koncertzāli laikā, kad ne galvaspilsētā, ne Liepājā, ne Ventspilī iecerēto līdz uzvarošām beigām novest nav izdevies (lai arī šī ēka noslēpta zem birokrātiskā Austrumlatvijas reģionālā daudzfunkcionālā centra apzīmējuma un mārketinga saukļa «Latgales vēstniecība «Gors»»). Projekta attīstības gaitā pilsētas vadītāji ir mainījušies un pašvaldības noteiktās prioritātes tiem līdzi. Koncertzāles vadošais arhitekts Uldis Balodis atzīst: «No arhitektu puses viena asāka vai nepārdomāta kustība attiecībās ar pašvaldības vadību, un koncertzāles Rēzeknē nebūtu.» Meklējot iemeslus, kāpēc to izdevās realizēt, ir tik vilinoši nonākt pie secinājuma, ka uzvarējusi ir filozofija «labāk zīle rokā nekā mednis kokā».
Noslēdzoties projektu konkursam un uzzinot žūrijas izvēlēto uzvarētāju, bija skaidrs, ka priekšroka ir dota izteikti pragmatiskam risinājumam bez biezas konceptuālisma un simbolisma putukrējuma kārtas, bez ekspresīva arhitekta pašizpausmes mundiera. Kā atzīst Uldis Balodis, arī realizācijas gaitā fakts, ka arhitektoniskā tēla koncepcija bija vienkāršs gaišā un tumšā pretstats, palīdzējis saglabāt sākotnējo tēla kodolu un nezaudēt to daudzkārtējās līdzekļu samazināšanas kārtās. Stāsts par Rēzeknes koncertzāli nosaka, ka ne katrā kultūras būvē jācenšas ietilpināt visas Latvijas ilgas, simbolus un gaidas. Ēka ir nevis mērķis, bet gan līdzeklis ērtai kultūras un citu pēc pašvaldības vajadzībām izraudzītu pakalpojumu sniegšanai.
Austrumlatvijas reģionālajam daudzfunkcionālajam centram paredzētā programma nosaka apjomos vērienīgu būvi, kuras dominanti pilsētvidē nepieļauj atrašanās topogrāfiskā ieplakā. Arhitekti iecerētos apjomus pārbaudījuši, arī modelējot uz vietas dabā. Pilsētas siluetu koncertzāle kardināli nemaina, vien starp koku galotnēm iezīmē vietām saskatāmu jaunu apjomu. Ēka atrodas Rēzeknes upes līkumā. Taču upe, kurā atkarībā no gadalaika ūdens līmenis vairākkārt kardināli mainās, tiek respektēta ar cieņpilnu būves atkāpšanos no tās un arī vides labiekārtojumā turoties no ūdens drošā attālumā.
Koncertzāle apliecina arvien biežāk Latvijas arhitektūrā manāmo tendenci domāt par katru ēku kā pilsētas kopējā auduma sastāvdaļu, nevis atsevišķu pašpietiekamu telpisku objektu. Arhitekti vides labiekārtojumā ir paredzējuši ne tikai glītākos skatus uz ēku, bet arī tās iekļaušanu pilsētnieku ikdienas gaitās, veidojot savienojumus ar tuvākajām ielām un roku netālo daudzdzīvokļu namu virzienā pastiepjot ar uzejām līdz tām. Agrāk šis upes līkums bija purvaina krūmu biežņa, kuru šo pašu māju iedzīvotāji šķērsoja pa iemītām taciņām. Tagad pat jelkādu kultūras produktu ignorētājiem ir dots labiekārtots, apgaismots un drošs savienojums ar pārējo pilsētu. Patīkama ir nemanāmā koncertzāles teritorijas saplūšana ar Festivālu parku pretējā krastā. Lai arī abu projektu autori savas ietekmes zonas pilsētā nav saskaņojuši, koncertzāles arhitekti ir ņēmuši vērā kaimiņos redzamo. Vien blakus esošās maizes ceptuves īpašnieki šķiet apmulsuši un nav attapuši, ka viņu saimniecības sētas puse nu no koncertzāles augšējiem stāviem ir redzama kā uz delnas.
Fasāžu kārtojumā ir padomāts, lai te nebūtu izteiktas sētas puses un ēka ciemiņiem būtu rādāma no visiem skatpunktiem. Divas fasādes veidotas ar monumentālāku vērienu kā daļēji stikloti skatlogi vairākos līmeņos, kuros eksponējas apmeklētāji. Pret pilsētas centrālo ielu - Atbrīvošanas aleju - vērstā fasāde ar piegulošo mazo pagalmu rada intīmāku gaisotni. No šīs puses ikdienā ieiet darbinieki. Pret jau minēto maizes ceptuves sētu vērsts tehniskais pagalms ar spartisku, bet pieklājīgu iekārtojumu. Jumtu arhitekti veidojuši kā piekto fasādi, visas tehniskās iekārtas cenšoties iebūvēt un noslēpt skatienam, redzamu atstājot vien proporcionāli patīkamu apjomu kārtojumu un labiekārtotu jumta terasi. Jumtam daļēji izmantota tāda pati apdare kā ēkas fasādei - šķiedrcementa plāksnes «Swisspearl» tumši brūnā un gaišā krāsā, un tādējādi ir panākts intriģējošs efekts, kas vizuāli nojauc robežu starp fasādi un jumtu. Koncertzāles fasāžu montāžu veica kompānija «Ekoteh», kuras darbinieki zināšanas guvuši specializētajos kursos darbam ar «Swisspearl» materiāliem.
Iekštelpu kubatūra un kvadrātmetri ir apsaimniekoti maksimāli pragmatiski, daudz vietas reprezentācijai neatvēlot. Protams, ir atrasta vieta mūsdienās sabiedriskajām celtnēm teju obligātajam ātrijam. Taču galvenās apmeklētāju pulcēšanās un pastaigu vietas ir telpa starp zālēm un fasādes stiklojumu, tādējādi, īpaši diennakts tumšajā laikā, radot izteiksmīgus skatus garāmgājējiem, kad ēkas viesi fasādē eksponējas vairākos līmeņos. Interjera apdarē un dekorā dominē skaidrs klasiski izteiksmīgu krāsu salikums - baltais, sarkanais un melnais. Īpaši veiksmīgas ir konsekventi pragmatiskās daļas, kur iztiek bez dekorējošiem elementiem - vien ar funkcijas noteiktu dizainu.
Vēl viena Latvijas arhitektūrā manāma patīkama tendence - kvalitatīva norāžu un informācijas grafikas integrācija telpā. Vienlaikus ar būvniecību tika strādāts pie tās zīmola (sadarbībā ar zīmolu ligzdu «Matka») un grafiskās identitātes (grafikas dizaina birojs «Asketic»). Tādējādi visas norādes un informācijas grafikas te ir stilistiski vienotas ar koncertzāles grafisko identitāti.
Ēkas centrs ir Lielā zāle, kas paredzēta 1004 skatītājiem (702 zālē un 302 balkonā). Uldis Balodis uzsver, ka arī pati koncertzāles telpa ir arhitektu radīta - akustikas speciālistiem esot uzklausītu un respektētu, tomēr tikai konsultantu lomā. Pēc pirmajiem koncertiem atzinīgi novērtēto akustiku var mainīt, atbilstoši nepieciešamībai nolaižot vilnas ruložalūzijas un pārbīdot akustiskos vairogus skatuves daļā.
Arhitektu un koncertzāles saimnieku lepnums ir zāles transformācijas iespējas - priekšējās daļas grīdu var pārvērst par horizontālu plakni, bet visus krēslus pārvietot uz speciālu telpu zem skatuves, tā dubultojot ietilpību. Ir iespējamas daudzfunkciju zālei tik nepieciešamās pārvērtības no akadēmiskas mūzikas koncertzāles par saviesīgu pasākumu telpu, kā arī konferenču vietu ar visu nepieciešamo audio un video atbalstam. Cilvēki ar kustību traucējumiem var nokļūt visos ēkas līmeņos un zālēs, savukārt viņu evakuācijai ārkārtas situācijā no otrā stāva līmeņa iebūvēts īpašs lifts.
Sākumā minētās Frenčē viesnīcu menedžmenta skolas autors Fuksass saka: «Arhitekts nevar uzbūvēt ikonu. Vai ēka par to kļūs - izlemj cilvēki.» Bet Monpeljē jaunās mēres Elenes Mandro nākotnes plāni paredz lielāku uzmanību pievērst pilsētplānošanai - tātad nevis jaunu rajonu radīšanai, bet pilnīgākai jau esošo izmantošanai, sabiedriskā transporta uzlabošanai, pilnvērtīgākai pilsētas iekļaušanai reģionā, kā arī labāka savienojuma veidošanai ar Parīzi.
LatvijasArchitektūra #4(108)/2013
