Teksts: JĀNIS LEJNIEKS, DR. ARCH. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Pēc Krievijas imperatora Nikolaja I pavēles 1831. gada augustā tika sākta Dinaburgas cietokšņa artilērijas arsenāla ēkas projekta un tāmes izstrādāšana. Vieta pakavveida apjomam tika izvēlēta blakus vaļņiem starp Mihaila un Nikolaja vārtiem, un jaunbūvei tika piešķirts 60. numurs. Kad darbi bija pabeigti, visa kara manta no Viļņas tika pārvesta uz Dinaburgu, un arsenāla ēkā tika izvietotas artilērijas lafešu darbnīcas, kā arī munīcijas krājumi. Padomju vara Daugavpils cietoksnī izmitināja Dvinskas kara aviācijas tehnisko skolu, bet arsenāla ēkā iekārtoja kursantu ēdnīcu un kazarmu.
![]()
Pēc kara skolas pārcelšanas uz Krieviju pērnā gadsimta 90. gados par vienu no pilsētas svētku vietām kļuva laukums pie arsenāla, kas ir atvērts pret vaļņiem, bet veido no cietokšņa apbūves samērā nošķirtu zonu. Saimnieciski ēka netika izmantota līdz 2007. gadam, kad pilsētas dome apstiprināja pasaulslavenā novadnieka Daugavpilī dzimušā amerikāņu mākslinieka abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko mākslas centra izveides koncepciju. Kanonizētā 20. gadsimta gleznotāja bērni Keita Rotko-Prizela un Kristofers Rotko atguva tēva mantojumu un daļu tā ir nodevuši publiskai apskatei. Rotko centrs ir vienīgais Austrumeiropā, kurā pastāvīgi apskatāmi mākslinieka darbu oriģināli, kopskaitā seši.
Padomju armija, saimniekojot cietoksnī, skaidro arsenāla plānojumu bija sakropļojusi ar pārbūvēm, un tā autentiskumu apliecināja vien biezās mūra sienas, bet nebija saglabājies neviens būvgaldniecības izstrādājums. Darbu laikā, lai atsegtu cokolu, nācās noņemt vairāk nekā pusmetru biezu kultūrslāni. Tika atrasti un pēc apakšzemes komunikāciju iebūvēšanas atjaunoti apaļo laukakmeņu bruģa fragmenti - to apliecina sanumurētie akmeņi, kas ved uz lietusūdens noteku. Ir restaurētas granīta kāpnes un būvkalumi, no jauna ir uzbūvēts jumts, bet tā segums ar «Rheinzink» loksnēm ir vēsturiskā skārda mūsdienīgā versija. No jauna pēc senajiem paraugiem ir izgatavoti koka oderlogi, pildiņu durvis un vārti.
Darba process arhitektei un celtniekiem sagādāja pārsteigumus. Pēc uzslāņojuma noņemšanas atklājās monumentālā ārdurvju ailu forma, kā arī granīta blokos stiprinātie un sienā iemūrētie kaltie vārtu viru kāši. Līdz ar to nācās pārstrādāt ieejas mezglu durvju un vārtu rasējumus. Zem daudzajām preskartona kārtām atklājās skaisti sākotnējie koka pakāpieni, kas tika notīrīti un pārklāti ar lineļļu. Grīda ir no vecinātiem ozola dēļiem, vaskota, materiāls ir dzīvs, ko apliecina deformācijas šuves.
Seno ēku rekonstrukcijā bieži vien problēmu rada tāda šķietami sīka detaļa kā grīdlīste. Arī šajā gadījumā ilgi nebija skaidrības - cik platai un ar kādu profilu tai jābūt. Talkā nāca laimīgs gadījums - citas cietokšņa ēkas rekonstrukcijas darbu laikā pagrīdē tika uziets oriģinālas grīdlīstes fragments, projekta autore īstajā brīdī bija īstajā vietā, un tad jau atlika tikai šo fragmentu uzmērīt, uzrasēt un nodot izgatavošanai galdnieku darbnīcā.
Daudz pūļu tika veltīts kāpņu profilēto granīta pakāpienu restaurācijai un pareiza virsmas apstrādes veida atrašanai. Līdz tika sasniegts vēlamais rezultāts, jaunos protezējamos posmus meistariem nācās pārtaisīt vairākkārt. Grūtības sagādāja arī īstā akmens sagāde, jo tagad plaši lietotais un cenas ziņā pieņemamais Ķīnas granīts neder - tam ir pilnīgi cita struktūra un graudainība.
Mūra sienu un velvju apdare atjaunota ar kaļķa javu un kaļķa krāsām, izmantojot tradicionālos amatnieku darbarīkus - ķelli, rīvdēli un krāsotāja otu. Autora uzraudzība gan nebija vienkārša, jo līdz šim meistariem tika prasītas perfekti gludas sienas ar precīziem stūriem un leņķiem, bet šeit arhitekte vēlējās redzēt ko citu - raupju virsmu un darbarīku pēdas. Salauzt psiholoģisko barjeru bija grūti, taču, kad apmetēji sajuta darba īsto garšu, ar lielu azartu tika izmēģināti dažādi javas un apdares varianti, piedāvājot niansētu apmetumu. Vecbaltā toņa kaļķa krāsa elpo, gan uzņem, gan atdod mitrumu.
Īpašs stāsts ir cīņa ar mitrumu un sāļiem. Bojātās hidroizolācijas un ilgstoši bojātās lietus ūdens novadīšanas sistēmas dēļ mūri joprojām ir mitruma pārsātināti, neraugoties uz to, ka jau pagājušās vasaras vidū ēkā tika ieslēgta apkure. Žūšana notiek lēni, apmetumā joprojām vietām redzami mitruma plankumi, bet var arī teikt, ka tas atbilst cietokšņa raksturam. Eksperti prognozē, ka pēc dažiem gadiem tie pazudīs, jo ir lietoti pareizie materiāli un tehnoloģijas.
Ģeometriski precīzajā arsenāla simetrijā apbrīnojami racionāli sakārtojās un labi iegūla Mākslas centra plānojums. Centrālais korpuss atvēlēts ekspozīcijām, telpas augšstāva centrā - administrācijai. Ziemeļu spārna pirmajā stāvā - tehniskās telpas, ko noteica pieslēgums inženiertīkliem, atlikušajā platībā - telpas fondu glabātavām; otrajā stāvā izvietoti desmit rezidenču numuri. Dienvidu spārna pirmajā stāvā darbojas restorāns, virs tā - konferenču centrs ar zāli līdz 80 vietām un ar nepieciešamo aprīkojumu. Otrajā stāvā - konferenču un rezidenču spārni ar atsevišķām ieejām. Rezidences (dzīvojamās telpas un darbnīcas) ir aprīkotas ar kvalitatīvām individuāli izgatavotām mēbelēm («Ergolain Design», Latvija). Simetrija funkciju sakārtojumā nav nejauša, drīzāk simboliska, un, ēkā uzturoties, pārņem miers. Varbūt pateicoties tam, konferenču spārnā jau notikušas vairākas laulību ceremonijas. Turpat arī koncertzāle līdz simt vietām. Laikā, kamēr vecāki bauda mākslu, bērni pedagoga uzraudzībā var rotaļāties īpašā telpā. Abos spārnos iebūvēti stikloti lifti.
Marka Rotko mākslas centrs ir kļuvis par sava un ne tikai pagājušā laika liecību. Jau priekšlaukums un arī interjers runā mūsdienu arhitektūras valodā, skaidri apliecinot to radīšanas laiku. Pamanāmākais jaunums arsenāla sejā ir ieejas mezgla uzjumtenis. Autore to veidojusi metāla karkasa konstrukcijā, kur stikloto plakni nes koka spāres. Mūsdienīgā, nedaudz robustā un palielinātā forma nekopē vēsturi un atbilst savam uzdevumam - kalpot arī par svētku tribīnes noformējumu. Nav noslēpums, ka arsenāla laukums jau tagad ir un varbūt vēl krietnu laiku derēs kā pilsētnieku pulcēšanās vieta svētkos.
Jau projektu uzsākot, bija skaidrs, ka nebūs mēģinājuma atjaunot zudušo centrālo slīpo uzbrauktuvi jeb apareli. Sānu uzbrauktuvēs, pa kuru zirgi vilka augšā pajūgus ar munīciju, padomju laikā tika iebūvēti betona pakāpieni. Autores izvēle par labu jauniem granīta pakāpieniem sākotnējo slīpo plakņu vietā atbilst ansambļa raksturam. Arī apareļa sānsienu virsmām eventuāli kādreizējo granīta plākšņu vietā lietotais «Rheinzink» iesegums ar spēcīgo šuvju ritmu aktivizē monumentālo ārskatu, it īpaši no otrā stāva skatu platformām.
Pandusi vispār ir viens no cietokšņu vadošajiem motīviem, un paradoksāli, ka kādreizējās artilērijas karaspēka un īpašu vajadzību personu prasības mūsdienās sakrīt - nepieciešamība pēc līdzenas virsmas. Vides pieejamībai te veltīta liela vērība - līmeņu maiņas pārvarēšanai projektētas lēzenas uzbrauktuves, ēkā ir divi lifti, un kāpnes aprīkotas ar vadmargām.
Priekšlaukuma perimetrs gar cokolu ir klāts ar vēsturisko apaļo akmeņu bruģi. Taču laukumā šāds segums radītu diskomfortu dažām apmeklētāju grupām, tāpēc publiskā zona iesegta ar mūsdienu materiāliem. Zemie granīta podiji pagalma sānu kabatās skaidri norāda uz laukuma dalījumu vecajā un jaunajā, kā arī vienlaikus kalpo rekreācijai un ekspozīcijām. Atklāšanas ceremonijā uz tiem koncertēja orķestris, vasarā te darbojas āra kafejnīca. Gludais segums pret negludo konsekventi izcelts ar nelielu līmeņu starpību, kuru savieno pandusi. Podiju iesegumam izvēlēts gaiši pelēkbrūnais tonis, kas saplūst ar cokola akmens krāsu.
Mums nezināmais kara inženieris, kas 19. gadsimtā radīja šo ēku, savulaik ir demonstrējis labu ampīra stila proporciju un materiālu izjūtu. 21. gadsimtā arhitekte Ilze Ratniece anonīmā autora darbu konģeniāli turpina, parādot atzīstamu gaumi un labi artikulētu detaļu izpratni. Viņas vadītais dialogs starp autentisko substanci un moderno arhitektūru saglabā vēsturiskās ēkas pašcieņu, tajā pašā laikā ļaujot runāt arī mūsdienīgiem elementiem gan fasādēs, gan interjerā.
Tiesa, savāda šogad šķita LAS Gada balvas žūrijas (gan nacionālās, gan starptautiskās) ignorance pret šo objektu, sadalot bronzas ananasa šķēles, bet tas tikai apstiprina aksiomu, ka praviešus tēvzemē neciena. Realizējot Marka Rotko centra projektu, ir sakārtota tikai neliela cietokšņa daļa, atdodot tā vaļņiem sākotnējo formu. Arhitektes uzraudzībā turpinās darbi pie Nikolaja vārtu restaurācijas un tiek būvēts koka tilts pāri aizsarggrāvim. Daugavpils cietoksnis atgūst daļu kādreizējā spožuma un sāk pretendēt uz vietu Eiropas kultūras tūrisma kartē.
LatvijasArchitektūra #4(108)/2013
