Rakstot par sporta būvēm, rodas vēlēšanās izcelt arī sportistu sasniegumus, jo tieši viņu dēļ top ēkas, kur tiek kaldināti vietēja un starptautiska mēroga panākumi. Mūslaiku ģenerālais uzziņu avots vikipēdija par Daugavpils sportistiem ir apkopojis šādu informāciju: «Daugavpils Olimpiskā centra ieguldījums pilsētas sporta attīstībā 14 gadu laikā ir ievērojams. Šajos gados centrs palīdzējis vairākiem desmitiem sportistu sagatavoties visaugstākā līmeņa sacensībām - Pasaules un Eiropas čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm. Viņu vidū ir tādi pazīstami sportisti kā trīskārtējais Eiropas čempions Igors Kazanovs, cīkstonis Jurijs Janovičs, divkārtējā Eiropas čempione brīvajā cīņā Anastasija Grigorjeva, Eiropas čempione snūkerā Tatjana Vasiļjeva un citi. Ar Daugavpils Olimpiskā centra atbalstu sagatavoti olimpieši: cīkstonis Eduards Žukovs, svarcēlājs Aleksandrs Žerebkovs, vieglatlēts Igors Kazanovs, biatlonists Oļegs Maļuhins, paukotāja Jūlija Vansoviča, cīkstone Anastasija Grigorjeva un vieglatlēts Dmitrijs Jurkevičs.»
Daugavpils Olimpiskais centrs
Vai gan vajadzīga vēl cita argumentācija multifunkcionālas halles nepieciešamībai? Lai arī taisnīguma labad jāpiebilst, ka šādas halles Latvijā un pasaulē neuztur ne profesionālais sports, ne čempionu gods, bet gan pēc aktīvās atpūtas noilgojies ikdienas cilvēks, apmeklējot grupu vai individuālās nodarbības rūpēs par personīgās formas un veselības saglabāšanu. Daugavpils Olimpiskais centrs ir pievilcīga vieta peldēšanas faniem, volejbolistiem, mākslas vingrotājiem, atlētiem, aerobikas mīļotājiem, galda tenisa un snūkera spēlētājiem. Bet galvenā lieta, ar ko var lepoties sporta centrs, ir paukošanas zāle, kas pēc labākajiem pasaules paraugiem aprīkota ar 10 celiņiem un domāta treniņiem un starptautiskām sacensībām. Vienīgā tāda Latvijā. Paukošanās Daugavpilī ir uzcelta uz pjedestāla, iedvesmojot daudzus jauniešu pievērsties sporta veidam ar gadsimtiem senu vēsturi.
Satelīti sportiskām aktivitātēm centrā ir sporta medicīnas pakalpojumi un arī skaistumkopšana, kas ieviesusies saskaņā ar pasūtītāju iniciatīvu pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā. Un, protams, neliela kafejnīcas zona līdzās ieejas mezglam. Lielā sporta zāle tāpat tiek izmantota mākslas un citām izstādēm, kā arī koncertiem, tādos gadījumos grīdu noklājot ar izturīgāku segumu.
Daugavpils Olimpiskais centrs ir viens no spilgtākajiem arhitektūras paraugiem, un tas izceļas uz līdzīgu funkciju ēku fona visā Latvijā. Angāra tips, kas atbilstošā vidē nav nemaz tas sliktākais variants, Daugavpils Olimpiskajam centram nebija īsti piemērots. Ieguldot darbu sarunās ar pasūtītāju, arhitekti pārliecināja par vajadzību būvēt citādi - ar izjūtu un pretenzijām uz labu arhitektūru. Daugavpils Olimpiskais centrs ir unikālas uzbūves ēka, tai nav neviena taisna stūra, apjoms acīm redzami plūst un mainās, un šī dinamikas izjūta saglabājas arī iekštelpās. Pat lielajai sporta zālei trīs stūri ir taisni, bet viens tomēr noapaļots.
Telpu ģeometrijā atrodami šauri, noapaļoti vai plati leņķi, bet ne taisni. Ja nu vienīgi sienu un griestu savienojumu vietās. Pagājuši četri gadi, kopš ēka nodota ekspluatācijā, un ir pierādījies, ka arhitektiem bijusi taisnība - ēka ir pilsētas ieguvums ilgtermiņā, turklāt projektēšana tika attiecināta arī uz teritoriju, veco un piesārņoto dūksti pārvēršot par pieklājīgu ūdenstilpi, kuru šaurākajā vietā šķērso koka tiltiņš. Vecdaugavas atteka, kas izsīkdama mantojumā atstājusi vien dīķi, patiesi bija pelnījusi šādu sakārtošanu. Ūdens faktiski bija viens no impulsiem vai pat atslēga ēkas tēla definīcijai un tās formas pietuvināšanai kuģa aprisēm, kas vislabāk atklājas no skatupunkta, stāvot uz koka tiltiņa. Ēkas motīvs asociējas ar kuģi, kas piestājis krastā.
Arhitektonisko kvalitāšu izteiksmei lietoti trīs materiāli - stikls, eksponētais betons un metāls. Vismazāk sarežģījumu fasādē sagādāja stikla paketes un to montāža. Savukārt liekto formu un noturīgas otrā stāva pārkares realizācija ar monolītās betonēšanas tehnoloģiju bija pārbaudījums būvnieku iemaņām, un lielākajā apjoma daļā ir realizēta labā virsmas kvalitātē. Fasādes augšējā joslā esošās kompozītmateriāla kasetes ar alumīnija virsmas klājumu valcētas pēc arhitektu izstrādāta projekta un arhitektu personīgā uzraudzībā vietējā ražotnē. No svara bijusi precīza kasešu ģeometrija un LED gaismekļu integrācijai metālā - LED veidotajai līnijai bija jāpieskaņojas ēkas formu plastikai. Gaismošanas mākslinieciskais risinājums vakara stundās paredz krāsu maiņu vairākām LED grupām. Kasetes ir vēdināmās fasādes ārējā čaula, aiz tās montēti sendvičpaneļi ar siltinājuma kārtu. Visumā interesanti risināts smēķētāju komforts, atvēlot viņiem pašauru metāla režģa balkoniņu otrā stāva līmenī ārpus stiklojuma galvenajā fasādē, uz kura var nokļūt no administrācijas un publiskās zonas. Lietderību smēķētāju balkons jau attaisnojis vairākos pasākumos, jo tādējādi kaitīgā paraduma piekopēji netraucē pārējiem. Metāla balkona konstrukcijai ir arī arhitektonisks uzdevums, kas saistīts ar stiklojuma monolītā viendabīguma mazināšanu, papildus uzsverot dziļuma efektu.
Lai arī fasādē stiklojums aizņem nozīmīgu daļu, telpas no pārkaršanas pasargā galvenās fasādes orientācija pret ziemeļiem un ziemeļrietumiem. Vasaras dienas vidū saule vestibilā neiespīd, tikai vakarpusē. Pret dienvidiem un dienvidrietumiem vērsta aklā fasāde ar ieejām sportistu komandām, administrācijai un saimniecības vajadzībām.
Iekšējā ēkas struktūra projektēta saskaņā ar standartiem, kas ļauj organizēt starptautiska līmeņa sacensības. Tās gan pagaidām nav notikušas īpaši bieži, tomēr pāris sacensības un dažādas organizatoriskas aktivitātes ir palīdzējušas Daugavpilī sarīkot Eiropas amatieru čempionātu snūkerā. Arhitektūras uzdevumā tas nebija ieplānots, bet laika gaitā viena telpa tika piemērota snūkera galdu izvietošanai. Sporta centra galvenās zāles kopējā platība ir 2830 m2, bet ar nolaižamām akustiskajām sienām to var fragmentēt trīs atsevišķās zālēs - vienā ar 1330 m2 un divās ar 750 m2 platību. Līdzjutējiem paredzētas 968 vietas stacionārajās un 350 izbīdāmajās tribīnēs. Tehniskais nodrošinājums ietver aptumšošanas iespēju ar automātiski regulējamām žalūzijām, filmēšanai nepieciešamos prožektorus, akustisko paneļu joslu pa perimetru zāles sienu apakšējā daļā. Griestu augstums galvenajā zālē ir 13 metri, un, ja žalūzijas ir atvērtas, dienas laikā zāle nav jāizgaismo papildus. Noskaņai un izskaistinājumam - pie sienas dekoratīvi lielformāta panno par sporta tēmu.
Ūdens procedūras, kas tiek piedāvātas 25 m baseinā ar sešiem celiņiem, bērnu baseinā un spa, iemitinātas otrajā stāvā ar bagātīgu dienas gaismu un plašu skatu uz apkārtni - parku un līdzās esošo ūdenstilpi. Kontrastam ar auksto flīžu materiālu lielā baseina telpas griestu daļā izmantotas dekoratīvas koka sijas, kas telpu ļauj uztvert ar siltākām sajūtām. Baseina telpas atrodas nosacītajā kuģa priekšgalā, caur stiklojumu apkārtnei raidot signālus par aktīvu darbību iekšienē. Uz šo daļu raugoties no ārpuses, var nojaust kustību, bet pieplakt pie otrā stāva loga liedz to augstums. Ēka sporto, un pilsētvides kontekstā šī ar dažādām maņām nolasāmā ziņa ir ļoti nozīmīga un rosina pievienoties aktivitātēm. To pašu vēsta arī interjers, kurā arhitekti nav vairījušies no košiem toņiem, zaļiem un sarkaniem akcentiem telpu apdarē un interjera iekārtojumā.
LatvijasArchitektūra #4(108)/2013