Teksts: ANITA ANTENIŠĶE, MG. ARCH. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Cilvēki ar pārsteigumu un apbrīnu uzņēma atjaunoto Ziemeļblāzmas pili un parku nama simtgadē, kad 2013. gada 4. maijā tie vēra vārtus pēc ilgi gaidītās renovācijas un rekonstrukcijas, - līdzīgi kā tālajā 1913. gadā, kad Augusta Dombrovska izlolotā ēka apmeklētājus uzņēma pirmo reizi. Valsts nozīmes kultūras piemineklis (ēka kopš 1998. gada, bet viss apbūves ansamblis ar parku - kopš 2010. gada) ir bagāts gan ar vēsturi, gan arī ar dramatisku priekšvēsturi.
![]()
Bezalkohola biedrība «Ziemeļblāzma» tika nodibināta 1903. gadā, lai nomaļajā Vecmīlgrāvī ar kultūras pasākumiem pieteiktu pretsparu zaļā pūķa varai - kā zvaigzne ziemeļos, kas starotu gara gaismu. 1904. gadā eklektisma stilā no koka būvētās pirmās ēkas tapšanu, 5,5 ha plašā parka izveidi un biedrības darbību finansēja pazīstamais kokrūpnieks un Rīgas Latviešu biedrības biedrs Augusts Dombrovskis (1845-1927), kurš jau iepriekš bija uzbūvējis gan bērnudārzu, gan mājokļus saviem strādniekiem. Viņš skaidri apzinājās, ka ar materiālām vērtībām vien labklājība nav sasniedzama.
Bet tuvojās piektais gads, un plašajā namā notika ne tikai koncerti, teātra izrādes un diskusijas par atturību un kultūru, bet arī politiski mītiņi, un tas bija par iemeslu, lai 1906. gada soda ekspedīcija ēku nodedzinātu. Dombrovskis emigrēja, bet jau pēc gada atgriezās, enerģijas un cēlu ieceru pilns. 1907. gadā viņš biedrības vajadzībām uzbūvēja pagaidu koka paviljonu, bet 1908. gadā līdzās parkam - pirmo radošo rezidenci māksliniekiem un rakstniekiem Latvijas teritorijā - Burtnieku namu, kā arī skolu.
Biedrības jaunās ēkas būvniecība sākās 1910. gadā. Neviens arhitekts nav pieteicies uz elegantās stateniskā jūgendstila ēkas autorību; šis gods pagaidām pieder pašam Dombrovskim, patiesi unikālai un vispusīgai personībai. Viņš ne tikai kļuva par vienu no turīgākajiem sava laika uzņēmējiem, bet orientējās arī kultūras jautājumos; Dombrovska vijoļbūves kaislība iemūžināta grāmatā «Mana vijole». Viņa finansēto objektu projektu dokumentāciju parasti esot palīdzējis noformēt Gustavs Šķilters, tomēr uzmanības vērta ir arī Pērnavas teātra «Endla» līdzība ar Ziemeļblāzmas ēku.
Kultūras pasākumu, bērnu svētku, dziesmu, teātra izrāžu, mierīgas atpūtas un kultūras izglītības vajadzībām celtā ēka kā balts gaismas templis un jaunā laikmeta un latviešu tautas cerību simbols kāpu galā sveicināja gan pilsētniekus, gan kuģiniekus. Tās atklāšanas gads bija piesātinātākais ēkas dzīvē, pirms nāca Pirmā pasaules kara gadi. Starpkaru periodā Dombrovskis namu un parku sākotnēji nodeva lietošanā bezalkohola biedrībai, bet vēlāk testamentā kopā ar Burtnieku namu novēlēja «savai mīļai latvju tautai».
Nelieli remontdarbi ēkā notika jau 30. gados, bet 1950. gadā Ziemeļblāzmu pārņēma Rīgas traleru flotes bāze, izveidojot Zvejnieku kultūras namu un finansējot tā uzturēšanu un darbību. Pārveidojumi sociālistiskā reālisma stilā notika 50. gados, ēku pārveidoja arī 70. gados, bet 1981.-1984. gada renovācijas laikā interjerā tika ieviesti agrīnā jūgendstila formu valodas ietekmētie trafareta un brīvrokas gleznojumi (autori Dace Mote un Viesturs Vilks, Mākslinieku savienības medaļa 1985. gada Mākslas dienās).
Neskatoties uz dažādām varām, bezalkohola biedrības slēgšanu un dažādu ēkas piederību, pilī turpināja darboties pašdarbības kolektīvi, notika izrādes, koncerti, pasākumi, rādīja kino (kopš 20. gadiem), darbojās bibliotēka. Tomēr ēkai joprojām nebija saiknes ar pilsētas inženierkomunikācijām, tā pamazām novecoja, un parks aizauga.
1991. gadā Ziemeļblāzma pārgāja Kultūras ministrijas pakļautībā, bet 2003. gadā bēdīgā stāvoklī esošo pili un nolaisto parku pārņēma Rīgas pilsēta. 2007. gadā atklātā projektēšanas konkursā uzvarējusī komanda varēja ķerties pie darba, bet renovācija sākās tikai 2011. gadā pēc ekonomiskās krīzes.
Ēkas atjaunošana ietvēra divus galvenos procesus - vēsturisko vērtību atjaunošanu un mūsdienīgai lietošanai nepieciešamo risinājumu projektēšanu un izveidi. Lai tos nodrošinātu, tika veikta pilna arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, analizēti vēsturiskie fotomateriāli, bet būvdarbu laikā, atsedzot nesošās konstrukcijas, par kurām nekādu datu nebija, tika meklēti radoši tehniskie un konstruktīvie risinājumi.
Jau sākotnējā projektā ēkas centrālā telpa un sirds bija lielā sarīkojumu zāle ar vairāk nekā 700 vietu ietilpību. Laika gaitā lielā zāle bija daudzreiz pārveidota, tās sānu jomi jau 70. gados bija atdalīti ar starpsienām, tā iegūstot «vairāk telpu», taču laupot zālei dienasgaismu. Pēc renovācijas sānu jomus vajadzības gadījumā ir iespējams nodalīt ar transformējamām stikla starpsienām, kuras netraucē ieplūst dienasgaismai. Savukārt tumšajā diennakts laikā, kad visa ēka ir grezni izgaismota, no āra var vērot zālē notiekošajiem pasākumiem veidotās gaismu spēles.
Sānu jomu margas tika projektētas pēc vēsturiskajiem fotoattēliem, arī balkonu margas veidotas pēc tā paša dizaina, tikai eleganti izliecot uz āru apakšējo posmu, lai cilvēki iegūtu vairāk vietas kājām. Pēc fotogrāfijām tika atjaunots arī centrālais gleznojums virs skatuves, kura oriģinālā polihromija zem vēlākiem uzslāņojumiem nebija saglabājusies.
Zāles renovācijas gaitā tika atjaunotas eleganti liektās balkonu balstošās konsoles. Nelielas izmaiņas skāra sānu jomus, kuru galos tika izveidotas krēslu noliktavu telpas, bet skatuves portāls tika paplašināts, lai nodrošinātu labāku redzamību un akustiku, kā arī ērtāku izmantojumu uzvedumiem. Jaunais dekorāciju pacēlājs, kas paslēpts ēkas ārpusē zem zemes, dekorācijas un aprīkojumu ļauj nogādāt tieši skatuves kabatā; gaišas un plašas aktieru ģērbtuves izveidotas līmeni zemāk.
Interjeru izpēte apstiprināja vēsturiskajos fotoattēlos redzamo - telpās valdīja vienkārša un gaiša noskaņa jūgendstilam un ziemeļu gaismai raksturīgās noskaņās, apakšējais sienu panelis bija gaiši zils, atdalīts no baltās sienas daļas un griestiem ar tumšāku zilu svītru, bet logu rāmji un palodzes bija krāsoti gaišā vēsi zaļā tonī; košumu telpām piešķīra mākslas darbi un telpaugi. Pārrunās ar iesaistītajiem speciālistiem tika pieņemts lēmums lielās zāles vestibilā, galvenajā kāpņu telpā un kamerzālē atjaunot 80. gados radīto grezno interjera apdari, bet lielajā zālē apdari veidot vienkāršāku, lai ļautu izcelties atjaunotajai telpas plastikai un gaismas spēlēm.
Renovējot kamerzāli, pilnībā ir respektēti un arī atjaunoti visi saglabājušies uzslāņojumi. Stipri bojāti bija 50. gadu kapiteļi, taču arī tos izdevās atjaunot. Rožu zālē, vestibilā pie lielās zāles balkona, kurā jauno inženierkomunikāciju dēļ griestus nācās nolaist zemāk, tika rekonstruēts greznais gleznojums, tomēr jaunie ziedu brīvrokas gleznojumi ir mazāka izmēra un kvalitātē jūtami atpaliek no oriģināliem. Sākotnējie logi (fasādē 243 logi 104 formās un gabarītos) bija ļoti sliktā stāvoklī, nācās gatavot jaunus; atjaunot un saglabāt bija iespējams tikai unikālos apaļos metāla rāmjus, kuros stilizēta biedrības emblēma.
Būtiskas pārmaiņas skāra galveno ieeju. Dombrovska filozofiskā ideja bija par kāpienu kalnā, pretim garīgai izaugsmei. Ieeja bija no abām garenfasādēm, un apmeklētāji pa āra kāpnēm nonāca pie durvīm, no kurām pa iekšējām vienlaidus kāpnēm varēja nokļūt uzreiz lielās zāles vestibilā. Vēlākos remontdarbos pagalma ieeja tika aizbūvēta. Ēkas ārpusē 30. gados izveidotā vējtvera piebūve ar liekto jumtu bija sliktā stāvoklī, tāpēc autori piedāvāja izveidot jaunu, aicinoši gaišu ieejas mezglu ar stiklotu jumtu, lai ērti organizētu cilvēku plūsmu.
Apmeklētāji vispirms nonāk cokolstāvā, kur plašajās garderobēs ar īpaši projektētiem pakaramo blokiem var atstāt virsdrēbes. Mīkstās mēbeles un lieli spoguļi garajā vestibilā rada mājīguma iespaidu, un lielu pasākumu laikā tas burtiski atdzīvojas. Kamerzāle jeb vēsturiskā ēdamzāle, kas ērti savienota ar virtuves telpām, atrodas uzreiz no vestibila. Askētiski modernā ģeometrijā veidotā zāle dažādiem pasākumiem jeb sākotnējā biljarda telpa bija plānota ar atsevišķu ieeju no āra, tomēr pārsvarā tajā nonāk caur kamerzāli. Telpas galvenais akcents - pakāpjveida piltuves formas griestu mākslīgās virsgaismas risinājums, kas ar savu noskaņu daļēji kompensē siltummezgla izbūves dēļ zaudēto dienasgaismu. No vestibila uzreiz pieejami arī lielākie sanmezgli.
Cokolstāva līmenī, bet ar atsevišķu ieeju no ziemeļu daļas vistuvāk galvenajām gājēju pienākšanas plūsmām izvietota bibliotēka, kas senāk atradās bēniņstāvā. Pateicoties stiklotajām starpsienām starp lasītavām un centrālo grāmatu zāli, bibliotēkas telpās valda mūsdienīga un mājīga noskaņa, kurā lieliski iekļaujas gaišas mēbeles un košs krāsojums. Pārseguma noturībai bibliotēkas zālē iebūvētas divas jaunas tērauda kolonnas.
Funkcionāli nozīmīgs, taču no ārpuses grūtāk pamanāms papildinājums ir jaunā kāpņu telpa ar liftu ēkas dienvidaustrumu stūrī. No ārpuses tā veidota bez arhitektoniskām pretenzijām, tādā pašā formu valodā kā pati vēsturiskā celtne. Interjerā jaunā kāpņu telpa ir lakoniska un moderna, rūpīgi piedomāts pie margu metāla un stikla detaļām, bet logu un kāpņu laukumu savstarpējās attiecības rada iespaidu, ka telpa patiesībā ir daudz senāka nekā kāpnes.
Lai iegūtu gana plašu telpu restorānam, ēku nācās paplašināt uz āru agrākā ziemas dārza vietā un izveidot jaunas simetriskas āra kāpnes, kas to savieno ar parku. Restorānā, kurā saskaņā ar Dombrovska novēlējumu alkohols joprojām netiek piedāvāts, var nonākt pa jaunajām kāpnēm, jo tas atrodas puslīmenī starp ieejas un lielās zāles vestibilu. Liekti stiklotais iegarenais restorāna apjoms ir vispamanāmākais ēkai jaunpievienotais elements, taču tā risinājums atgādina arī 19./20. gadsimta mijā iecienītos ziemas dārzus.
Tā kā pilnībā mainīt vajadzēja ne tikai lielu daļu pārsegumu, bet arī jumta konstrukciju, būtiskas funkcionālas pārmaiņas skāra arī bēniņu stāvu. Tika nolemts jumtu paaugstināt par pusmetru, kā arī bēniņu stāvu daļēji izbūvēt uz pagalma pusi. Tas aiz izteiksmīgajiem apaļajiem logiem ļāva izvietot administrācijas telpas, pirmo reizi ēkas simtgadu mūžā ieviešot dzīvību agrāk neizmantotajos bēniņos. Savukārt dienvidu galā aiz lielā pusloka formas loga tika izveidota plaša un gaiša deju nodarbību telpa, kurai līdzās atradās vieta ģērbtuvēm un atbilstošiem sanmezgliem; jumta logi nodrošina papildu gaismu un komfortu gaitenī un ģērbtuvēs.
Interjeros un mēbelēs autori veidojuši saikni starp abiem svarīgākajiem ēkas laikmetiem - tās tapšanu un šodienu. Tāpēc gan apdares materiālos, gan mēbelēs izmantoti abi motīvi - senatnīgais un mūsdienu. Tā, piemēram, mīkstās mēbeles vestibiliem arhitekts Juris Skalbergs projektēja jūgendstilam tuvā formu valodā, bet krēslus lielajai zālei - vieglus un mūsdienīgi konstruktīvus; košās stacionārās stāvlampas jeb kandelabrus ieejas vestibilam dizainere Aina Ozoliņa radījusi ar viegli nolasāmu sveicienu 20. gs. sākumam, bet griestu lampas ir gandrīz futūristiskas, tomēr radniecīgas ēkas liekto formu valodai.
Parka renovācija bija viens no lielākajiem projektēšanas izaicinājumiem, kur nācās integrēt gan vēlmes pēc mūsdienīgas ainaviskās un atpūtas vides, gan vēsturisko paviljonu rekonstrukciju, gan seno koku saglabāšanu, gan jaunu stādījumu veidošanu. Vēsturiskajos attēlos ap pili ir maz zaļuma, bet šodien, lai no agrākā mākslīgā vulkāna uzkalna atkal saskatītu Daugavu un jūru, nācās uzbūvēt 35 m augstu skatu torni pāri koku galotnēm. Pēc silueta tas atgādina bāku, un jūtama jūgendstila un pat agrīnā funkcionālisma ietekme. Sākotnēji kā atsauce uz savu priekšteci bija iecerēta dabīga akmens apdare un pat alpīnisma siena (nav realizēta), bet ar eksponēto betonu (par šo un citiem tehniskajiem risinājumiem skat. «Latvijas Būvniecība» #6 2012 nov/dec), netīšo nenobeigtību un detaļām tornis atbilst Dombrovska pils tapšanas garam, kā arī parāda, cik veiksmīgi topošie arhitekti var iesaistīties lielu objektu projektēšanā un sadarboties ar pieredzes bagātiem profesionāļiem.
![]()
Parkā atjaunoti gandrīz visi vēsturiskie paviljoni un būves, tos uzceļot no jauna. Tāds ir dārznieka namiņš, tagad informācijas centrs, tējas paviljons Tālo Austrumu un jūgendstila noskaņās un ovālā rotonda, ko balsta pirmās, nodedzinātās Ziemeļblāzmas kolonnas. Restauratori ir atjaunojuši sabrukušo grotu, bez kuras pagātnes romantikas izjūta nebūtu tik pilnīga. No jauna izveidota arī vīnstīgu aleja, kurai, lai nodrošinātu skaņas barjeru starp klusām pastaigām domāto franču partera tipa dārzu un skaļo mūsdienīgi aprīkoto bērnu rotaļu laukumu, vēl jāapaug ar zaļo rotu. Pils dienvidu galā esošais agrāko āra koncertu laukums, respektējot dzīvojamās vides komforta prasības, projektēts daudzfunkcionāls, akcentējot aktīvo atpūtu un klusākus koncertus. Tā segumā izmantots biedrības simbols, tā koncentriskajiem gaismas lokiem ļaujot veidot bruģējuma rakstu.
Nav zināmas Dombrovska ieceres attiecībā uz parka raksturu un noskaņu, kad viņš kāpu smiltīs uzsāka titānisko apzaļumošanas darbu, ar vēja ģeneratoru pumpējot irigācijai nepieciešamo ūdeni. Šobrīd lielo un pāraugušo sējeņu dēļ teritorijas estētiskums ir zudis, bet pasūtītājs un koku sargātāji jauna un ainaviski pārdomāta parka veidošanai nepiekrita. Lielo koku dēļ projektētājiem netika dota arī iespēja nodrošināt nepieciešamo stāvvietu skaitu, un otru stāvlaukumu pasūtītājs izveidoja ārpusē, pie Vecāķu prospekta.
Tā nu atdzimšanu ir piedzīvojusi viena no kultūrvēsturiski nozīmīgākajām 20. gs. sākuma ēkām Latvijā. Tās arhitektoniski telpiskajā risinājumā satiekas visas mūsdienu renovācijas tendences - gan saudzība pret vēsturisko apjomu un substanci, gan rekonstruktīva attieksme pret laika zoba skarto un zaudēto; gan vēsturisko funkciju saglabāšana, gan ērtību un aprīkojuma nodrošināšana to mūsdienīgai norisei; gan iespēja noņemt vēsturiskos uzslāņojumus, ja idejas mainītos, gan iespēja saglabāt un radoši papildināt objektu, ļaujot tam augt. Ziemeļblāzma atkal ir kļuvusi par daudzpusīgu un radošu kultūras dzīves centru, un tās veidotājs Augusts Dombrovskis tagad sveicina apmeklētājus pelnītā goda vietā - no jaunveidotā bareljefa ēkas zelminī virs ieejas.
LatvijasArchitektūra #1(111)/2014
