Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: MARTINS KUDRJAVCEVS
Jūrmalas paradoksus un īpašo vietu Latvijas valstiskuma miesā, šķiet, pat nav īpaši vērts apcerēt. Nesezonas laikā aiznaglotie Jomas ielas bodīšu skatlogi atsedz pieprasītā kūrorta mazpilsētas seju un atgādina pasaules diženāko paraugu - kas notiktu, ja Lasvegasai izrautu štepseli. Tostarp vietējiem klimatiskajiem apstākļiem īsā sezona ir tik auglīga, ka intereses te sacērtas brīkšķiem, arī politiskā līmenī, tajā rezonējot, piemēram, uzturēšanās atļauju jautājumam. Edinburga savu īpašo statusu zīmoloja jau 19. gadsimtā, un, runājot par Jūrmalu, joprojām nākas apcerēt nevis kādu ģeogrāfisku, klimatisku, nacionālu vai valstisku, bet īpašo Jūrmalas identitāti. Prātā paturot arī to, ka mūziku pasūta naudas maka saimnieks, un galvenais noņēmējs te joprojām ir lielais austrumu kaimiņš.
Efemērais identitātes jautājums un tā pārcēlums laikmetīgā valodā ir barjera šķēršļu skrējienā, kura lielai daļai ar jaunradi nodarbināto pilsoņu liek vispirms aizķerties ar kāju un tad vēl atsist pieri - pat multinacionālās Rīgas tūrisma atbalstam radītais birojs «Live Rīga» pilsētas piederību caur savu korporatīvo identitāti nemācēja apzīmēt citādi kā ar latvju rakstu starpniecību. Vēsturisko Jūrmalas seju ir radījusi koka arhitektūra, turklāt gana atšķirīga no Rīgas Kalnciema ielas ēkām un Mūrnieku ielas rajona strādnieku kvartāliem. Neviens likums nespēj regulēt Jūrmalas jaunās apbūves māksliniecisko pusi, un ir interesanti palūkoties, kā ar minēto jautājumu tiek (vai netiek) galā arhitekti, kuru profesionālā darbošanās noenkurojusies šajā teritorijā. Daļa jaunceltņu autoru Jūrmalas vēstures artefaktus izmantojuši par ieganstu fantāzijām, kuras tikai laba audzināšana liek saukt par postmodernām. Citi turpretī radījuši betona un stikla paralēlskaldņus, par vietējo kontekstu īpaši neiespringstot, tomēr populārākajā versijā tai formāli paklanoties un būvmasas vietumis apdarinot ar beicēta koka dēļiem.
Mežģīņu raksti arhitektoniskajā telpā - galvenokārt interjerā - kā globāla modes tendence uzplaiksnīja pirms gadiem desmit. Gan tā, gan īpašie Jūrmalas piederības meklējumi Uģim Zāberam lika pievērsties ne tikai aizmirstajai, bet pat hrestomātiski par mirušu pasludinātajai ornamenta teritorijai i ģimenes māju dekoratīvajos koka paneļos (pirmais objekts tapa 2002.-2005. gadā), joprojām krīzes dēļ nepabeigtajā daudzdzīvokļu projektā «Aizkulises» (2005) Rīgas centrā. Tostarp, pateicoties pieminētās tēmas izpētei gadu garumā, Zābers kļuvis par pirmo puisi ciemā, kurš vismaz personiskajā skatījumā ir formulējis versiju par to, kāds varētu būt Jūrmalas laikmetīgais vaigs; bez tam šim piedāvājumam ir savs pragmatiskais fons. Proti - apbūves mērogs, salīdzinot ar kādreizējām koka vasarnīcām, šodien ir cits. Jauno projektu īstenošana atrodas attīstītāju/investoru saujās, kurās vienģimenes ēkas nav rentablas, un tas nozīmē, ka par mazstāvu celtnēm dēvētajā apbūvē jāietilpina iespējami daudz kvadrātmetru un mitekļu.
Skaidrs, ka vēl nesenā pagātnē modernisma idejas slaiki uzspļāva jelkādam vides kontekstam. Megastruktūras ielauzās vēsturiskajā pilsētu centrā kā viņpus, tā šaipus dzelzs priekškaram, aiz kam padomju sanatorijas un citas būves, tai skaitā arī zaudētā un gauži apraudātā «Jūras pērle», patiesībā ar Jūrmalas mērogu nebija savietojamas. Situācija ir mainījusies - to regulē gan likumdošana, gan arhitektu Jūrmalas identitātes izjūta. Šai sakarā tolerantākie autori tiecas izmantot iespējamo arhitektonisko līdzekļu arsenālu, lai patiesos jaunceļamo ēku apjomus vizuāli saskaldītu un darītu adekvātus pārējai videi.
Konkrētajā objektā (trīs stāvi plus ekspluatējamas jumta terases) Uģis Zābers to ir darījis vispirms ar apjomu izkārtojumu - tie ir neregulāri, celtnes kopmasa no viena skatu punkta vispār nav uztverama. Turklāt projekts ir saudzīgi respektējis un rēķinājies ar teritorijā augošajiem kokiem - tie ietekmējuši apjomu kārtojumu.
Otrām kārtām mazstāvu daudzdzīvokļu ēkas masas vizuāli vidē izplūdinājuši materiāli. Tonēto stiklu iespējas šajā virzienā Zābers testēja arī daudzdzīvokļu projektā «Šokolāde» Rīgā, Hospitāļu ielā (2004-2006), kur monolītā augstu paceltā būvmasa, kas iezīmēja ielas stūri, optiski riskēja kļūt pārāk smaga; šo problēmu atrisināja pieminētais atstarojošais materiāls. Jaunceltnē tonētais stikls, kas vidi absorbē un dara gaistošu refleksijas dēļ, izmantots līdzās stikla mozaīkas apdarei. Pēdējā atzīstama kā šī projekta veiksme - daudzkrāsainās mozaīkas toņi atkārto apkārt esošos priežu mizas un dzintara toņus. Autors pašrocīgi veidojis 30x30 cm izmēra apdares moduli, grupējot miniatūrus krāsu paraugus, bet moduļa tālākos savienojumus uzticējis kvalificētiem celtniekiem. Rezultāts ir bagātīga, dziļa sienas tonalitāte, kas organiski sēž priežu stumbru ielokā. (Līdzīgs apdares paņēmiens, tikai izmantojot glazētas dažādas tonalitātes keramikas caurulītes, lietots netālajā savrupmājā Krišjāņa Barona ielā nr. 1 - ielas līkumā, kur Bulduru prospekts maina savu nosaukumu uz Dzintaru prospektu. Tās krāsu versijā pasūtītājs vēlējies «kaut ko jautrāku», kaut gan sākotnēji bija iecerēts izmantot tikai dažādus brūnos toņus).
Kā trešais instruments masu uzirdināšanai izmantots koks - masīva līmēta lapegle, kas atsaucas uz seno vasarnīcu verandu arhitektoniskajiem karkasiem. Šeit patieso logailu dalījumu noslēpj tonētais stikls, kamēr koka režģis vizuāli sadala apjomus un koka paneļu fragmentos nes ornamentu. Tam kā prototipi izmantoti reāli Jūrmalas koka apbūvē atrastie motīvi, kas digitāli transformēti (tie tiek izmantoti arī korporatīvajā vēstījumā - īpašuma logo, kas iezīmē objektu kā brīvstāvošs LED gaismas sistēmas objekts/skulptūra pie ieejas vārtiem); citu oriģinālu motīvu savā pirmajā koka mežģīņu paneļa projektā Zābers radījis pats un lieto kā rokraksta zīmi - arī centrālajās ieejas durvīs.
Līdz ar fasādi Zābera darbība dekoratīvās mākslas plāksnē šajā objektā beidzas, potenciālo pircēju eventuāli kāroto piesātinājumu pēc pasūtītāja vēlmes īstenojusi arhitekte Zane Tetere ar savu komandu.
Dzīvokļu skaits projektā ir fleksibls: izņemot centrālā apjoma dzīvokļus, kuri savā starpā veido spoguļattēlu, pārējo izmērs tiek variēts saskaņā ar pircēja vajadzībām. Trešā stāva dzīvokļi ir ekskluzīvi - tiem ir sava jumta terase, kurā iespējams nokļūt gan no dzīvokļiem, gan kolektīvajām kāpņu telpām (objektā ir gan divas kāpnes, gan divi lifti; stiklotie panorāmas pacēlāji mazstāvu celtnē acīmredzot uzskatāmi par pircēju acīs vērtību vairojošu bonusu). Pārējiem dzīvokļiem ir vismaz balkons vai pirmā stāva mitekļiem - terase plus pleķītis īstas zemes, kuru intimitātes labad nodala dzīvžogu stādījumi. Stilā dizainētas pat atkritumu konteineru novietnes, nemaz nerunājot par divriteņu novietni, no kuras, pēc attīstītāja ieceres, dzīvokļa īpašnieks var izvēlēties jebkuru braucamo.
Autostāvvieta maksimāli izmanto pazemes telpu ne tikai zem pašas ēkas, bet arī zem ieejas puses pagalma un pandusa. Der piebilst, ka garāžas vārti ir caurspīdīgi un vizuāli atgādina monolītu stiklojumu (izmantoti «Hörmann» sistēmas vārti). Uz kvalitāti un īstiem materiāliem nav taupīts - pandusu sedz impregnēts dabisks granīts (tādi ir arī vārtu ieejas stabi). Var piebilst, ka virsvērtību objektam piešķir ne tikai pati arhitektūra, bet arī tās pasniegums - diennakts tumšajās stundās tiek izgaismoti gan objekta dekoratīvie elementi (kokgriezumi fasādē), gan teritorijā augošie koki.
Jautāts par attiecībām ar Jūrmalas aizsardzības biedrību, kura vēsturisko artefaktu sardzē pazīstama ar aktīvu un nelokāmu pilsonisko stāju, arhitekts saka, ka problēmu nekad nav bijis, vienkārši arī laikmetīgos projektos vajag rīkoties atbilstoši Jūrmalas kontekstam un tradīcijām. Jo lieta nekad nav tajā, ka vispār top jaunas celtnes. Jautājums ir par kvalitāti un attieksmi pret vērtībām.
LatvijasArchitektūra #1(111)/2014
