Teksts: ILZE MARTINSONE, MG. ART. Foto: GVIDO KAJONS
Diez, kādai, pēc eiroskeptiķu domām, tagad vajadzētu izskatīties Latvijai, ja tā pirms desmit gadiem būtu izdarījusi citu izvēli? Dzīvinošie struktūrfondi turpina apaugļot Latvijas mazpilsētas, atjaunojot vidi un palīdzot tajā uzturēt arī kultūras funkciju - lai šeit vispār kādam gribētos dzīvot un strādāt. Talsi, ko gan neklātos dēvēt par mazpilsētu, jo ar visiem skaitītajiem pakalniem pilsēta pieder pie svarīgākajiem Kurzemes centriem, 2007. gadā integrētās attīstības programmā pieteica vairākas idejas, kas tika atzītas esam par labām un atbalstītas VARAM. Kultūras infrastruktūras atjaunošanas projekts īstenots, rekonstruējot Talsu estrādi Sauleskalnā un izveidojot Talsu Radošo sētu - atjaunotais tautas nams, kas apvienots kompleksā ar mūzikas skolu, interešu izglītības un tūrisma informācijas centru, tagad pretendē uz vietējā kultūras centra lomu. Abi objekti - estrāde un Radošā sēta - realizēti pēc arhitektu biroja «MARK arhitekti» projekta, šo iespēju iegūstot konkursa rezultātā.
Radošās sētas tapšana ir apjomīgs pasākums, kurā jaunbūves un rekonstrukcijas darbi sadalījušies līdzīgi. Projekta pirmās kārtas laikā tika rekonstruēts tautas nams - kompleksa centrālais objekts un arīdzan konceptuālā ass. Ēka uzbūvēta 1912. gadā pēc Rīgas arhitekta Mārtiņa Nukšas projekta - līdz Pirmajam pasaules karam arhitekts uzturēja galvaspilsētā privātpraksi, bet brīvvalsts laikā, būdams skolots jurists, izveidoja diplomāta karjeru. Arhitekts nepiederēja novatoriem, jaunradē viņš turējās pie pārbaudītiem neoklasicisma motīviem, kuru greznības pakāpe bija atkarīga no pasūtītāja vēriena (pazīstamākais Nukšas radītais objekts ir Brīvības ielas nams nr. 32, Rīgā, kurā mitinājās veikals «Sakta»). Talsu tautas nama apjoms ir samērots ar pilsētas mērogu, un kopā ar acīmredzami ievēroto taupības programmu šī racionāli organizētā ēka izskatās pat laikmetīgāka par citiem arhitekta projektiem. Tautas nams jau iepriekš ticis pārbūvēts, un «MARK arhitekti» nav atbildīgi par nopietnākajām plānojuma izmaiņām, piemēram, centrālā ieeja vēsturiski bija izvietota ēkas stūrī, tagad uz šo vietu pārceltas galvenās kāpnes, gan atkārtojot kādreizējo to noformējumu - citas vēsturiskā interjera apdares kvalitātes vestibilā nav atjaunotas. Pēdējā rekonstrukcija ēkas struktūrā nav būtiski iejaukusies, tālab arī tautas nama skatītāju zāle saglabājusi oriģinālo apjomu un atguvusi kādreizējo vizuālo seju līdz tādai niansei kā skopa, robusta meandra josla dekoratīvajā krāsojumā - 20. gs. sākumā pasūtītājs acīmredzami nav ļāvies pārmērībām (ēka nav iekļauta kultūras pieminekļu sarakstā, tās kultūrvēsturiskā vērtība ir definēta vēsturiskās apbūves ietvaros, līdz ar to še nav veikta arhitektoniskā izpēte; kā vēstures avots izmantoti pašu arhitektu arhīvos sameklētie materiāli). Balkonā saglabātas gan skatītāju vietas, gan iekārtota skaņu ierakstu studija, tāpat arī zāles tehniskā aprīkojuma - skaņas un gaismas - vadības sistēma. Pēc projekta sociālās programmas ieceres, lielākā kompleksa sarīkojumu zāle jādala gan tautas nama rīkotajiem pasākumiem, gan mūzikas skolas vajadzībām. Mūsdienu pieredze skatītājiem paredz citu komforta līmeni, kas īsti nav samērojams ar vēsturisko patiesību, tālab, piemēram, ar interesi gaidāms risinājums Jaunā Rīgas teātra skatītāju zālei, kuras autoriem jāatrod kompromiss starp publikas ērtībām un Artura Krūmiņa 30. gados radīto «Art Deco» interjeru. Rīgas Krievu teātris izšķīrās par pilnīgu ēkas pārbūvi, bet Baltajā namā - Latvijas Nacionālajā operā - skatītāji joprojām vēro izrādes pēc 19. gs. pieņēmumiem par teātra telpas organizāciju. Rekonstrukcijas otrā kārta iekļāvusi kompleksā vēl divus kvartāla namus: Talsu mūzikas skolas vajadzībām pārbūvēta vēsturiska divstāvu koka ēka (iepriekš skola darbojās četrās dažādās vietās) Lielajā ielā, kur iekārtotas mācību klases. No celtnes saglabājusies vien fasāde, kuras psihodēliskais krāsojums piespēlē citiem objektiem šajā ielā, tostarp kontrastē ar pārējo kompleksa korpusu koloristisko askēzi. Radošajai sētai ir piederīgs arī divstāvu sarkano ķieģeļu nams pagalma pusē: pirmajā stāvā ierīkotas keramikas darbnīcas, otrajā - kamerzāle, kas tiks izmantota pēc vajadzības. Bijušo saimniecības ēku (katlumājas, garāžu) vietā uzbūvēts jauns korpuss; ap kopējo labiekārtoto pagalmu, kas arī iecerēts eventuālu pasākumu rīkošanai, visas perimetrāli izvietotās ēkas savstarpēji saista stiklota pāreja. Dažādu ēku sajūgšana vienotā organismā autoriem radījusi daudzas risināmas tehniskās problēmas, kā četru atšķirīgu ēku līmeņa starpības izlīdzināšana, nodrošinot vides pieejamību, - tautas nama ēkai vien bija trīs dažādi līmeņi (ne visur tas bijis līdz galam iespējams, un, ieejot kamerzālē, jāpārvar daži pakāpieni) u.tml. Radošās sētas paspārnē mitinās tikpat daudzveidīgas organizācijas - interešu izglītības centrs ar fotostudiju, gleznotāju, audēju, keramiķu un dejotāju kopām, vietējo orķestri, teātra studiju, te mājo skaņu ierakstu studija, mūzikas skola, tūrisma informācijas birojs, kuru atšķirīgās tehniskās īpatnības un noliktavu vajadzības ir respektējamas. Īpaši minamas specifiskās mūzikas skolas vajadzības un kompleksā iecerētās koncertdzīves akustikas prasības.
Taču sociālajā plāksnē visam kompleksam, ieskaitot iekšpagalmu, paredzēts virsuzdevums, kura galīga īstenošana vēl ir procesā. Proti, visu Radošās sētas pajumtē mītošo organizāciju un pulciņu savstarpēja simbioze, dalīšanās ar telpu, mantu un publiska atvērtība - arī sabiedrībai. Šajā principā balstīta kompleksa telpu utilitārā programma, to organizācija, plānojums, izkārtojuma secība. Priekšnosacījumi sabiedriskajai atvērtībai ir teicami - komplekss savienojas ar Talsu izteiktā reljefa labad radīto atbalsta sienu, un Radošās sētas jumta terases ierīkotas kā turpinājums pilsētas zaļās zonas publiskajām pastaigu laipām. Jaunbūve virs vēsturiskajiem apjomiem veido tādu kā stiklotu gredzenu, kur komunikācija iecerēta gan simboliski, gan tiek īstenota fiziski - ja vien kāds separātisma tendenču vadīts indivīds nav noslēdzis savienojošās durvis. Publisko un privāto attiecību jautājums mūsu sabiedrībā joprojām ir jūtīgs un neviennozīmīgs, tālab starp sākotnējo ieceri un lietotāju interesēm pagaidām pastāv zināma plaisa, disonanse, un kopējo platību, mantības un savstarpējo interešu sadalīšana šimbrīžam netiek uzņemta ar vienvirziena sajūsmu. Iespējams, ideja par socializāciju, komunikāciju un savstarpēju kopību kā vispārējas laimes avotu ir dzīvotspējīga tikai jaunu cilvēku apziņā, kuri nav pieredzējuši sociālismu un padomju sistēmas uzspiesto biedrošanos. Rūdītākajiem šīs sabiedrības locekļiem atmiņā visdrīzāk ir kopīgā bezatbildība, kas pavadīja padomju kolektivizācijas procesu. Pilsētplānotāju un arhitektu gaiši iecerētās publiskās atpūtas zonas un bērnu rotaļu laukumus par savu teritoriju joprojām bieži padara alkoholiķi un bez noteiktas dzīvesvietas esošie pilsoņi, un jaunās māmiņas ar mazuļiem pat necenšas tām tuvoties. Acīmredzami ir jāpārvar kāda psiholoģiska barjera, lai atgrieztos pie sadarbības, ievērojot jaunus spēles noteikumus un savstarpēju toleranci, jāmācās uzticēties un saprasties.
Tikmēr kompleksa interjers Radošās sētas vienību neveicina, jo kopējs iekštelpu dizaina risinājums netika iekļauts projekta sastāvā. Šobrīd izskatās, ka arhitekti radījuši ēkas karkasu, kaulus, uz kā pilnasinīgs miesas slānis vēl nav uzaudzis. Pēc arhitektūras projekta autoru ieteiktajām vadlīnijām, katrs lietotājs iekštelpu aprīkojuma problēmu pašlaik mēģina atrisināt saviem spēkiem. Rezultāts atbilst iespējām - taupības režīms ar zināmu provinces piegaršu. Dažu jautājumu liek uzdot ar vietējiem spēkiem īstenotās celtniecības kvalitāte, kaut kas tiek atrisināts procesā vai atrisinās pats no sevis - piemēram, vestibila grīdā ieklātā tonētā betona virsma (bordo krāsa izvēlēta kā grīdas segumam izdevīga, tostarp konceptuāls sveiciens kādreizējam novada uzņēmumam «Liepājas linolejs») no sākotnējā raibuma pamazām ieņem vienmērīgu toni. Skaidrs, ka Radošā sēta, lai arī objekts nodots ekspluatācijā un sācis pildīt funkcijas, vēl ir starta pozīcijā, un daudzas ieceres ir stadijā starp vēlamo un esošo - saturs un piepildījums būs atkarīgs no lietotāja. Dēsts ir ielikts. Lai tas aug.
LatvijasArchitektūra #2(112)/2014
