RTU Radošo industriju centrs

Lielā un ietilpīgā ēka Ķīpsalā tika uzcelta 20. gadsimta astoņdesmitajos gados kā Rīgas Politehniskā institūta (vēlāk Tehniskās universitātes) pilsētiņas ēdnīca. Padomju laikā tā darbojās ar valdības subsīdijām, jo ēdiena cena bija mazāka par reāli ieguldītajiem līdzekļiem un patērētajiem energoresursiem. Sākoties tirgus ekonomikai, atbalsts beidzās, universitātei līdzekļu nepietika, un ēku slēdza. Pēc kafejnīcas likvidācijas ēku izīrēja mūzikas klubam, tad tā stāvēja tukša, līdz to sāka izmantot Tekstilmateriālu tehnoloģiju un dizaina institūta studenti.

«Pilsēta pilsētā» projekta publiskā iepirkuma konkursā uzvarēja arhitektu birojs «Valeinis un Stepe». Klients vēlējās ēku pārveidot par modernu studiju centru, un arhitekti piedāvāja uz divstāvu apjoma uzbūvēt trešo stāvu auditorijām, bet esošajos stāvos izvietot laboratorijas un darbnīcas. Projekta izstrādes procesā pasūtītājs ēkā nolēma izvietot arī Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāti. Autori apvienoja arhitektūras un dizaina izglītībai nepieciešamo telpu grupas un ierosināja divstāvu ēku pārbūvēt par sešstāvu ēku. Atvēlētais budžets to nepieļāva, un pēc programmas optimizācijas radās četru stāvu būvapjoms.

RTU Radošo industriju centra raksturīgākā pazīme ir jaunais un lielais ātrijs. Ēdnīcas ēka bija pārāk dziļa un gara, jo tā nebija paredzēta izglītības iestādei, tāpēc jau no paša sākuma bija skaidrs koncepts par segtas lieltelpas izveidi, kas nodrošinātu dabīgo apgaismojumu telpās un kļūtu par ēkas sirdi. Telpiskā ideja nemainījās, nesošais karkass un pamati tika izmantoti, bet kolonnas un to pamati pastiprināti. Kāpņu telpu izmēri neapmierināja evakuācijas prasības, tās tika demontētas, lai projektētu divas jaunas kāpņu telpas ēkas stūros.

Ēkas fasādes, kas sastāvēja no betona paneļiem, arī tika demontētas, jo paneļi neatbilda jaunajam logu izvietojumam. Turklāt, papildus siltinot, sienas konstrukcijas biezums būtu pārāk masīvs, un tas radītu problēmas savietojamībā ar jaunbūvējamiem stāviem, cokolu un jaunajām kāpņu telpām. Sienu biezums atšķirtos, tāpat kā siltuma noturības rādītāji. Tā kā radikāli tika mainīts ēkas apjoms kopumā, esošo sienas paneļu siltināšana nebija racionāla. To vietā tika montēti rūpnīcā izgatavoti vēdināmi koka karkasa paneļi.

Paneļu ugunsdrošības prasības testēja Tartu, paneļi un logi tajos tika izgatavoti Latvijā. Paneļu montāža bija salīdzinoši vienkārša, jo projektētie karkasa savienojumi atviegloja darbu, ko nevar teikt par 6x3 m lielo paneļu nogādi no rūpnīcas uz objektu. Paneļu transportēšanai bija nepieciešama speciāla palīdzība - vajadzēja pacelt pilsētas iekārtos elektriskos tīklus, lai tos neaizķertu ar paneļiem, un darbs tika veikts naktī, netraucējot satiksmi.

Fasādēs izmantoti dekoratīvie titāncinka un alumīnija kārniņi, kas ražoti Latvijā, «3L Technologies». Alumīnija tumšais tonis ir pusmatēts, titāncinka - matēts, līdz ar to, mainoties saules leņķim, mainās arī fasādes uztvere. Arhitekti atzīst, ka fasāžu apšuvums ir samontēts labi.

Konstrukcijās izmantots vairāk izolācijas materiāla, nekā tas nepieciešams pēc standarta. Dienvidu un rietumu pusē tika plānotas automātiskās saules žalūziju sistēmas, lai līdzsvarotu izmaksas, kas summējās, lietojot kondicionēšanas sistēmas. Finansiālu iemeslu dēļ žalūzijas vēl nav uzmontētas, tomēr viss ir sagatavots, lai to ātri un viegli varētu izdarīt.

Ēka ir aprīkota ar vadības automatizācijas sistēmu (BMS), kas nodrošina inženierkomunikāciju efektīvu izmantošanu. Lai logi nebūtu vājais punkts labi izolētajā ārsienā, tiem tika pievērsta papildu uzmanība. Tajos izmantots paaugstinātas krāsu izšķirtspējas stikls. Ceturtā stāva lielā terase dod iespēju studentiem ieelpot svaigu gaisu un paver skatu uz Vecrīgas panorāmu. Terases izolācijas materiāls ir efektīvs, bet patlaban vēl plaši neizmantots izturīgs un ūdensdrošs materiāls - putustikls.

Projekta izstrādes laikā mainījās ugunsdrošības noteikumi, un tas ļāva gaiteņos un klases telpās apmetuma vietā lietot Latvijā ražotās griestu dekoratīvās un skaņu izolējošās fibrolīta plāksnes. Apgrieztā interjera princips - griesti ir tumšāki par grīdu - tika pieņemts, lai griestos neizceltos inženiertehniskās komunikācijas un lai vairāk atstarotos no ātrija ieplūstošā gaisma, kas sākotnēji krīt uz grīdām, tad uz sienām un tikai tad uz griestiem. Koncepts par atvērtām inženierkomunikācijām, kas ļauj studentiem mācīties no tā, ko tie redz, un ir viegli sasniedzamas apkopei, ir sevi attaisnojis.

LatvijasArchitektūra #3(113)/2014