Teksts: INĀRA APPENA, MG. ART. Foto: INDRIĶIS STŪRMANIS
Pasakot «Rīdze» Rīgā, uzreiz nez kāpēc nāk prātā bērnu pareizrunas pārbaudei lietotais teiciens - «runcis Rīgā raibiem svārkiem», jo arī šajā vārdu salikumā ir daudz burtu «r». Bet šoreiz, protams, par ēkas vēsturi un pārbūves procesiem, ne par gramatiku un skaidru runu. Sava vēsture ir gan pašai skolai ar visnotaļ skanīgo nosaukumu «Rīdze», kas atrodas šeit no 2001. gada septembra, gan arī skaistajai ēkai - arhitektūras piemineklim.
Trīsstāvu ēka itāļu renesanses stilā uzbūvēta 1884. gadā kā meiteņu ģimnāzija pēc arhitekta Johana Daniela Felsko (1813-1902) projekta, un to vēlāk nedaudz pārveidoja pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings (1840-1917). Ēka vairākkārt mainījusi gan īpašnieku, gan nosaukumu, bet arvien saglabājusi savas funkcijas, izņemot Pirmo pasaules karu, kad tur tika iekārtota lazarete.
Skolas ēka Bulvāru lokā līdzās pilsētas kanālam veido saskanīgu ansambli ar pretī esošo Rīgas valsts 2. ģimnāziju, kas arī uzcelta pēc J. D. Felsko projekta 1879. gadā. Abas skolas atbilstoši sava laika estētiskajiem priekšstatiem par sabiedrisko ēku dekorēšanu rotātas apaļskulptūrām, kas darinātas tēlnieka Augusta Folca (1851-1926) darbnīcā.
«Rīdzes» ēkas vēsturisko dzelteno ķieģeļu fasādi ar stuka un sgrafito ielaidumiem rotā skulpturālas grupas, kas novietotas sānu rizalītos nelielās nišās uz akanta lapu konsolēm. Skulptūras veidotas cementa lējumu tehnikā, un tajās tematiski attēlota meiteņu audzināšana. Laika gaitā skulptūras bija diezgan daudz cietušas, tām trūka detaļu, piemēram, roku. Fasādes restaurācijas laikā skulptūras tika attīrītas no putekļiem un pārkrāsotas, neveicot trūkstošo detaļu aizvietošanu ar jaunveidojumiem jeb protēzēm, saglabājot grupu autentiskumu.
Restaurējot fasādi, galvenais uzdevums bija atjaunot ķieģeļu mūri. Virsmas attīrīšanai tika izmantots vissaudzīgākais smilšu strūklas režīms. Bojātajās mūra vietās veica protezēšanas darbus un bojāto ķieģeļu nomaiņu ar tiem, kas tika iegūti, demontējot iekšpagalma sienas. Tika veikta arī atsevišķu ķieģeļu restaurēšana, to virsmu špaktelējot ar speciāli tonētu maisījumu, kas perfekti pieskaņots fasādei, un nezinātājam grūti atšķirt atjaunotās virsmas no oriģinālajiem ķieģeļiem. Atjaunotas un nokrāsotas arī daļēji bojātās ķieģeļu šuves, un atbilstoši izpētes darbiem un zondāžām nokrāsotas tumši brūnās apmestās daļas. Noslēgumā fasāde vairākas reizes tika hidrofobizēta, un vertikālo lietusūdens tekņu vietas apstrādātas ar pretsēnīšu šķīdumu, lai kvalitāti saglabātu ilgāku laiku.
Galvenā fasāde ir ēkas vizītkarte, un tā atjaunota savā cienīgajā, vēsturiskajā izskatā, bet pagalma puse ieguvusi dažus mūsdienīgus vaibstus. Tās ir divas stiklotas kāpņu telpas visā ēkas augstumā, kas simetriski izvietotas bijušo pagalma ieeju vietā ēkas sānu spārnos. Caurspīdīgie apjomi ļauj maksimāli izmantot dienas gaismu un saules siltumu, turklāt kāpnes ikdienā intensīvi lieto. Metāla un stikla konstrukcijas izmantotas apzināti, lai ar kontrastu palīdzību uzsvērtu atšķirīgo materiālu lietošanu un nekopētu vēsturi. Šāda pieeja likta lietā arī interjera pārveidē - jaunajam nav jāizliekas par veco.
Ēkas iekšpusē tika veikts vesels pasākumu komplekss - kapitālais remonts, restaurācijas un renovācijas darbi, izbūvētas iepriekš daļēji neizmantotās bēniņu telpas, kā arī jaunas ārējās kāpņu telpas, un esošās saimniecības kāpnes tika pārbūvētas par lifta šahtu. Personām ar kustību traucējumiem ir nodrošināta piekļuve visās telpās, un katrā stāvā iekārtotas speciālās tualešu un dušas telpas; pie kāpnēm pirmajā stāvā paredzēti pacēlāji. Personām ar uztveres traucējumiem paredzēts ēkas ieeju un telpas aprīkot ar labi samanāmām zīmēm, uz kāpņu margām iestrādāt stāvu numurus Braila rakstā, grīdas līmeņa maiņu atzīmēt ar kontrastējošu marķējumu.
Visas komunikācijas - apkure, elektroinstalācija, ūdensapgāde, kanalizācija, kā arī ventilācijas sistēma - ir jaunas. Fasādi no iekšpuses nebija nepieciešams siltināt, jo sienu biezumu pārsniedz 50 cm, bet papildus siltumizolācija tika veikta tikai ēkas pamatos no ārpuses un bēniņos. Savukārt ēkas augstākajā daļā atjaunota bijušā jumta laterna, kurā paslēpts bēniņu ventilācijas izvads, papildus ventilācijas atvērumi izbūvēti iekšējo fasāžu daļā. Veiksmīgi ar stiklu pārsegtas pagraba gaismas šahtas - pretstatā jau ierastajam risinājumam, izmantojot metāla režģus. Tas neļauj iekļūt šahtā netīrumiem un nokrišņiem, kā arī nodrošina nepieciešamo ventilāciju.
Viena no lielākajām skolas pārbūves problēmām bija lietusūdens kanalizācijas neesamība. Tika konstatēts, ka nosacīta lietusūdens kanalizācija pieslēgta pilsētas fekālajai kanalizācijai, kas stipra lietus laikā applūda un nokļuva atpakaļ skolas kanalizācijas sistēmā, appludinot arī skolas pagrabu. Tāpēc tika izbūvēta jauna lietusūdens kanalizācija, un esošajiem kanalizācijas tīkliem tika uzstādīti vienvirziena vārsti, lai nepieļautu pārplūdi no centrālajiem pilsētas kanalizācijas tīkliem atpakaļ uz skolu. Līdz ar to skolas pagrabtelpas ir pasargātas no applūšanas.
Būvapjoms sastāv no augsta, velvēta puspagrabstāva, trim stāviem un bēniņu stāva pagalma pusē. Savulaik puspagrabstāvā atradušies kalpotāju dzīvokļi, virtuve, malkas un saimniecības pagrabs, kā arī siltā gaisa apkures krāsnis, ar kurām apsildīta aula jeb aktu zāle, koridori un kāpņu telpa. Laika gaitā tur ierīkota virtuve un skolas ēdnīca. Klases telpas izvietotas visos stāvos simetriski cita virs citas garu, gaišu gaiteņu malās. Klašu telpām jau sākotnēji bija lieli logi, kas veido aptuveni 1/5 sienu plakņu apjoma. Tā kā skola jau bija nomainījusi koka logus pret plastmasas pakešu logiem, renovācijas procesā tie netika skarti. «Rīdzes» ēkā uzstādīti mūsdienīgi energoefektīvi gaismekļi un elektroniskās ieslēgšanas iekārtas, pretžilbināšanas restes, siltās gaismas spuldzes.
Pārbūves laikā, kad notika arī nelielas telpu plānojuma izmaiņas, izpildot evakuācijas prasības par divām kāpņu telpām, nodrošināta brīva pārvietošanās no bēniņiem līdz pat pagrabam. Svarīgi, ka evakuācijas kāpnēm jābūt iespējai noslēgt durvis, lai ugunsgrēka gadījumā ierobežotu dūmu izplatīšanos. Bet, tā kā šīs kāpnes tiek intensīvi izmantotas, līdz ar to strauji varētu nolietoties un vairs neatbilst drošības standartiem, tās ikdienā arvien ir atvērtas, bet to vēršanās mehānisms savienots ar trauksmes signalizāciju, lai ugunsgrēka gadījumā tās automātiski aizvērtos. Drošība skolā ir viena no galvenajām prioritātēm.
Aktu zāle ir skolas lielākā un skaistākā telpa, kura diemžēl 1983. gadā stipri cieta ugunsgrēkā. Tā, protams, tika remontēta, taču plastiskos rotājumus remonta laikā neatjaunoja, tāpēc šodienas restaurācijas procesā tika izmantoti 19. gs. beigu tipiskākie paraugi un analogi. Pēc tā laika ornamentu paraugiem no jauna radīta arī dekoratīvā griestu rozete centrā, aiz kuras slēpjas skolas ventilācijas mezgls, un ventilācijas šahtu režģi zāles sienās, tie ir tumši krāsoti metāla lējumi, kas prasmīgi iekļauti interjerā.
Mūsdienu izjūtu klātbūtni aktu zālē ienes lielā, centrālā lustra. Pēc diskusijām par to, vai meklēt vēsturisku analogu vai iegādāties modernu gaismas ķermeni, tomēr tika nolemts, ka jāizmanto jauns, mūsdienīgs izpildījums, kas gan stilistiski iekļaujas interjerā, gan ir centrālais telpas akcents.
Virs ieejas durvīm zālē ceturtā stāva līmenī vēsturiski ir bijis balkons, rekonstrukcijas laikā tas nav atjaunots, bet tajā iebūvēts norobežojošs ugunsdrošs un skaņu izolējošs stiklojums, kas no ceturtā stāva ļauj ielūkoties zālē. Balkona stiklojumu gan atsevišķi, gan kopā ar lielajiem zāles logiem iespējams aizsegt ar žalūzijām, pilnībā aptumšojot aktu zāli, kurai atjaunots arī griestu apgleznojums.
Restaurēta ir arī lielākā daļa skolas durvju, piemēram, aktu zāles, kas gan, kā esot secinājuši pieaicinātie restauratori, nav oriģinālās, bet gan sena kopija, un arī galvenās ieejas durvis. Atjaunota liela daļa klašu telpu durvju. Jaunas ar stikla ielaidumiem izmantotas jaunizbūvētajā bēniņu stāvā, kur ierīkotas mācību telpas, jaunas durvis ir arī pagrabstāvā, bet ugunsdrošas ar daudzslāņainu pildījumu izgatavotas tieši gaiteņiem.
Jauno durvju krāsojumam ir izvēlēts koši sarkans tonis, kas nosaukts par drosmīgu, tāpat tādā pašā tonī iekrāsots sanitāro telpu flīžu šuvojums. Krāsa ir dzīvespriecīga un uzmundrinoša pretstatā ierastajiem dzelteni brūni bēšīgajiem toņiem, kas parasti valda skolās, tāpēc arhitekta krāsu izvēle ir visnotaļ atbalstāma. Un, tā kā skola atjaunotās telpas lieto jau veselu gadu, var spriest par lietām, kuras bijušas uzdrīkstēšanās, piemēram, gaišs, gandrīz balts linolejs ceturtajā stāvā, kas izvēlēts kā kontrasts tumšajām koka sijām. Gaišais linolejs ir tikpat tīrs kā ieklāšanas laikā, un, jādomā, savu svaigo izskatu tas saglabās vēl ilgi.
Tā kā pamatskola «Rīdze» vakaros pārtop par mūzikas skolu, svarīga iekštelpu iekārtojuma nianse ir laba akustika. Akustiskie materiāli izmantoti daudzviet klasēs un arī citās vietās, piemēram, kāpņu telpās, kas izbūvētas, izmantojot tādus cietus materiālus kā betons un stikls. Lai tādā vidē slāpētu skaņu, griestos tika iebūvēti akustiskie paneļi un vēsturiskās velves gaiteņos tika apmestas ar akustisko apmetumu.
Skolēnu un, protams, arī skolotāju produktīvam mācību darba procesam nepieciešamas ergonomiskas, kvalitatīvas un funkcionālas mēbeles. Galdiem un krēsliem ir regulējams augstums, ņemot vērā, cik ātri aug bērni. Skolas nestandarta aprīkojums - iebūvējamās mēbeles, dežuranta lete ieejas mezglā, virtuves, garderobes un mājturības un tehnoloģiju kabinetu aprīkojums - izgatavots individuāli pēc interjera salona «Moduls» dizaineru skicēm.
Fasāde ir ēkas vizītkarte, bet skats, ko pamanām, ienākot caur galvenajām durvīm, rada pirmo iespaidu par iestādi. «Rīdzes» centrālais ieejas mezgls ir viena no arhitektoniski un vizuāli izteiksmīgākajām vietām skolā, kas izceļas ar nesen restaurēto, košo krāsojumu un mūsdienīgi efektīgiem, apjomīgiem gaismas ķermeņiem. Šeit skolas vēsturiskajā ēkā vistiešāk jūtamas svaigās vēsmas.
Rekonstrukcija skārusi arī skolas apkārtni. Tika modernizēts iekšpagalma sporta laukums, kurā izveidots basketbola laukums un iežogots futbola laukums ar gumijotu segumu. Mazāko klašu skolēniem izveidoti koši un atraktīvi bērnu rotaļu laukumi, kur var nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm garākos starpbrīžos, bet skolotājiem izveidota neliela autostāvvieta, kā arī atklātā velonovietne visiem tiem, kas pārvietojas ar velosipēdu.
Skolas telpās pavadītais laiks ir ļoti svarīgs mūsu dzīves posms, ko mēs ikviens atceramies visu savu dzīvi, lai gan, protams, ar visai atšķirīgām izjūtām, kas atkarīgas gan no paša sekmēm, gan no skolotāju attieksmes. Un tomēr ne jau tikai skolotāji ietekmē bērnu personības izveidi, bet arī vide, kurā tiem jāpavada dienas lielākā daļa. Tāpēc sakārtota, estētiska skolas vide ir priekšnoteikums, lai bērni izaugtu par cienīgiem mūsu kultūras tradīciju mantiniekiem.
LatvijasArchitektūra #3(113)/2014
