Dzīvojamā ēka «Futuris» Rīgā, Antonijas ielā.
Pārbūves radītās vizuālās izmaiņas parka ainā, ko rīdzinieki vērojuši vairāk nekā sešdesmit gadus, nav lielas.
Jūrmala pamazām maina seju un raksturu, un nu jau varam runāt par pilsētas daudzveidību, kur vecais un jaunais pastāv līdzās un konkurē - dažbrīd mierīgi, dažbrīd raisot diskusijas.
Māju ir viegli nosaukt par villu, jo tās atrašanās vieta Jūrmalas 33. līnijā atbilst ārpilsētas statusam.
Bauskas Motormuzeja telpu pārbūve veikta ar samērīgiem ieguldījumiem. Tomēr tās rezultātā banāls angārs pārvērties par kaut apjomā nelielu, tostarp pieklājīgu un laikmeta priekšstatiem atbilstošu muzeja mājvietu.
Pamestās un nolaistās Padomju Latvijas laika sūkņu stacijas atdzimšana sākās kā stāsts par plašumu un linearitāti.
Pārkārtojumiem Kuldīgas pilsētas parkā bija jānovērš līdzšinējā situācija, kas veidojusies, to vairākkārt fragmentāri «uzlabojot» 20. gadsimtā.
Skaidra telpiskā ideja, lakonisks būvapjoms ar raksturu, detaļu kultūra, respekts pret apkārtni, augstais būvniecības līmenis ir kvalitātes, kas veido jaunā objekta tembru.
Lutera draudzei ir divas interesantas draudzes mājas - vecā pārvestā un jaunā mūsdienīgā, kas neapšaubāmi ir nozīmīga sava laika būvmākslas liecība un veiksmīgs līdz šim neskartās Torņakalna kultūrvides papildinājums.
«Lipkes ģimene dzīvoja un joprojām dzīvo Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 8. [..] Tā ir sīka, akla ieliņa, kas līdzinās oderē iešūtai, aizpogātai kabatiņai. To nevar pamanīt ne no upes, ne salas lielās artērijas – Ķīpsalas ielas – puses, un pilsētas kartēs tā bieži nav iezīmēta. [..]
Iekštelpu struktūra ir situācijai atbilstoša un loģiska. Pārsegtais pagalms un eja caur kvartālu ir patiesi liels ieguvums publiskajai telpai!
Pamatskolas jaunbūve uztverama sinhroni ar vēsturisko Valmieras ģimnāzijas ēku, un tas ir labi pamanāms apdares materiālos un tonalitātē.
Būvniecības arēnā sastapās daudzveidīga pieredze – ārzemēs aprobēts projekts, vadības menedžments, finansējums un Latvijas būvnieki.
Plašie stiklojumi nojaukuši robežu starp iekštelpu un ārpasauli, bet pret iebraucamo ceļu vērstā siena ir veidota akla.
Toties pagalmu aptverošās fasādes stiklotas, sniedzot tālu skatu pār pašu zemesgabalu, taku uz jūru, kāpu priedēm, saulrietu...
Ēkā nemana faktiski nekādu apdares liekvārdību, tā risināta sportiski robusti, eksponējot kā koši krāsotu mūri, tā atveidņoto dzelzsbetonu.
«Levitējošā platforma» - nenoliedzami, projekta spilgtākais elements. Ārtelpā iznākušas astoņas atšķirīgas, apkārtni provocējošas istabas - fasādes grafiskā refleksija, kas papildināta ar melnbaltās harmonijas interjera elementiem un vienkāršu, elegantu un arī izturīgu augu izvēli.
Ēkas pārbūve bija ilga, saudzīga un radoša. Ar pietāti pret vēsturisko mantojumu atjaunots lepnais biedrības nama tēls un zudušās būvdetaļas, kas atveidotas pēc 20. gadsimta sākuma fotogrāfijām. Centrālo rizalītu vainagoja divi astoņstūraini tornīši.